— Jūs jau sen solījāt man izstāstīt šo stāstu, skolotāj.
— Jā, — Čellīni turpināja, — un tagad pienācis brīdis,, kad jums tas ir jāzina. Noklausījusies šo stāstu, jūs sapratīsiet, Kolomba, kāpēc es tik ļoti mīlu mūsu Askānio, un varēsiet man pilnīgi uzticēties.
Un lūk, ko pastāstīja savā labskanīgajā, vīrišķīgajā balsī Benvenuto Čellīni šai klusajā, smaržīgajā naktī zem zvaigžņu nosētajām debesīm, turēdams abu mīlētāju rokas savējās.
XXIII stefana
— Kopš tā laika aizritējuši jau divdesmit gadi, kad es, tāpat ka tu, Askānio, biju divdesmit gadus vecs jauneklis; strādāju Florencē par mācekli pie zeltkaļa, kuru sauca Rafaels del Moro. Viņš bija labs meistars, kam netrūka gaumes, taču viņš vairāk mīlēja atpūtu nekā darbu, labprāt pavadīja laiku izpriecās, šķiezdams pēdējo naudu un aizraudams sev līdzi mācekļus. Bieži es paliku viens pats darbnīcā, lai pabeigtu kādu darbu, ko darīju dziedādams. Es toreiz visu laiku dziedāju tāpat kā tagad Skocone. Maestro Rafaels bija pazīstams kā bezrakstura cilvēks, viņš nevienam nespēja neko atteikt, un pie viņa saplūda, meklējot darbu vai, pareizāk sakot, izpriecas, visi Florences sliņķi. Saprotams, ka, šādi dzīvojot, nav iespējams tikt pie turības; tāpēc viņam nekad nebija naudas un drīz vien viņš kļuva pazīstams kā meistars ar nelāgu slavu.
Taču gluži tā vis nebija, Florencē dzīvoja kāds cits vēl mazāk cienīts mana skolotāja amatabrālis, lai gan viņš bija cēlies no slavenas mākslinieku dzimtas. Es runāju par Džismondo Gadi; florencieši bija par viņu vēl sliktākās domās nevis tāpēc, ka viņš nemaksāja nodokļus kā Rafaels del Moro, bet gan tāpēc, ka viņš neprata strādāt, un, galvenais, viņa pretīgā skopuma dēļ. Tā kā galu galā viņš pazaudēja visus savus klientus un viņa darbnīcā tikai retumis iegriezās kāds nezinātājs svešzemnieks, Džismondo sāka nodarboties ar augļošanu, aizdodams naudu pret milzīgiem procentiem bagātnieku dēliņiem, kas šķērdēja savu nākamo mantību. Šis amats viņam padevās daudz labāk, jo Gadi vienmēr ņēma vērtīgas ķīlas, neielaidās nevienā darījumā, ja nebija drošas garantijas. Turklāt, viņa paša vārdiem runājot, viņš bija ļoti piesardzīgs un ļoti iecietīgs: aizdeva naudu itin visiem — gan saviem tautiešiem, gan svešzemniekiem, gan kristiešiem, gan ebrejiem. Viņš labprāt būtu aizdevis arī svētajam Pēterim, ja tas ieķīlātu paradīzes atslēgas, un sātanam, ja tas ieķīlātu elles dārgumus.
Vai maz jāteic, ka viņš aizdeva naudu arī manam nelaimīgajam saimniekam Rafaelam del Moro, kas ar katru dienu aizvien vairāk iestiga parādos, lai gan joprojām palika godīgs cilvēks, kas nekad nemelo. Abu zeltkaļu pastāvīgās kopīgās darīšanas, līdzpilsoņu nicīgā izturēšanās pret viņiem un, beidzot, tas, ka viņi dzīvoja kaimiņos, abus ļoti tuvināja. Del Moro bija bezgala pateicīgs Džismondo Gadi, ka tas viņam vienmēr neierobežotā daudzumā aizdeva naudu. Savukārt Gadi izjuta cieņu pret savu godīgo un biklo parādnieku. Vārdu sakot, drīz vien viņi kļuva par sirdsdraugiem, un Džismondo ne par kādiem dārgumiem nebutu palaidis garam nevienas dzīres, kurās Rafaels del Moro viņu allaž ielūdza.
Del Moro bija atraitnis, un viņam bija sešpadsmit gadus veca meita, vārdā Stefāna.
Stefāna nebija skaistule šā vārda stingrākajā nozīmē, taču viņas valdzinājums bija jūtams jau no pirmā skatiena. Zem viņas gludās pieres, kas meitenei, šķiet, bija pārāk augsta un stāva, jautās domu rosme. Viņas lielo, samtaini melno acu skatiens iespiedās līdz dvēseles dziļumiem, un tas, uz ko viņa raudzījās, neviļus sajuta maigu bijību. Liegs, skumīgs smaids kā rudens rīta rēnā saule apstaroja viņas bālo, mazliet melnīgsnējo seju. Es aizmirsu vēl pateikt, ka meitenei bija dievišķīgi skaistas rokas un viņas galvu rotāja kuplas melnu matu cirtas.
Stefānai bija paradums mazliet noliekt galvu uz sāniem, un tad viņa atgādināja vētras aizlauztu liliju. Vārdu sakot, viņa bija dzīvs melanholijas iemiesojums. Taču, kad viņa deva rīkojumus, pavēloši pacēlusi roku, viņas augums lepni izslējās, brīnišķīgās acis iekvēlojās, nāsis trīsēja,-un viņu, šķiet, varēja pielūgt kā erceņģeli Gabrielu. Tu esi ļoti līdzīgs viņai, Askānio, bet tev nav viņas slimīgā vāruma un ciešanu pilnās sejas izteiksmes. Nekad vēl nemirstīgo dvēseli neesmu saskatījis tik skaidri kā šai trauslajā, graciozajā-un vijīgajā augumā. Del Moro, kurš mīlēja savu meitu un tai pašā laikā mazliet baidījās no viņas, bieži vien sacīja, ka. lai arī viņa sieva atdusas kapā, viņas dvēsele turpina dzīvot Stefānā.
Es tolaik biju vieglprātīgs, neapvaldīts un dedzīgs jauneklis. Par visu augstāk pasaulē es vērtēju brīvību; jaunības spēks manī kūsāt kūsāja, un es šķiedu to pārgalvīgos kautiņos un trakā mīlestībā. Taču es strādāju tikpat dedzīgi kā līksmojos, tālab, par spīti visām trakulībām, biju labākais Rafaela māceklis, un vienīgi mana izpeļņa palīdzēja kaut kā saturēt visu māju. Itin viss, ko es pagatavoju, šķiet, iznāca labs tīri nejauši, gandrīz nemaz nepie- domājot. Es cītīgi studēju antīko mākslu. Augas dienas pavadīju, kopēdams grieķu un romiešu meistaru statujas un bareljefus, un šī iepazīšanās ar dižajiem senatnes tēlniekiem deva man līniju skaidrību un formas pilnību; taču toreiz es biju tikai labs atdarinātājs, nevis jaunu vērtību radītājs. Un tomēr, kā jau teicu, es tiku uzskatīts par visprasmīgāko un uzcītīgāko Rafaela del Moro mācekli. Tālab arī mans skolotājs, kā es vēlāk to uzzināju, cerēja izprecināt man savu meitu.