Turpretī man tai laikā precības nenāca ne prātā. Es alku pēc neatkarības, izpriecām un brīvības; veselām dienām pazudu no mājām, vakaros atgriezos, pagalam pārguris, un tomēr dažās stundās paguvu panākt darbā pārējos Rafaela mācekļus; es metos divkaujā par vienu nevietā izteiktu vārdu, iemīlējos no viena man uzmesta skatiena. Kāds gan vīrs no manis varēja iznākt!
Manas jūtas pret Stefānu itin nemaz nebija līdzīgas manai mīlestībai pret Portas del Prāto vai Bergo Pinti skaistulēm. Es gandrīz vai mulsu viņas priekšā; ja toreiz man kāds būtu teicis, ka mīlu viņu nevis tā, kā mīl māsu, es smietos par to pilnā kaklā. Atgriezies no savām dēkām, es neuzdrošinājos pacelt uz viņu acis. Stefāna tādās reizēs nebija barga, nē, viņa bija skumja. Turpretī, kad, noguris no izpriecām vai darba alku pārņemts, es paliku mājās, man patika sajust sev pievērstu Stefānas skaidro skatienu, dzirdēt viņas maigo balsi: mana mīlestība pret viņu bija dziļa, gandrīz līdzīga pielūgsmei, es pats nesapratu, kas tās bija par jūtām, bet tās lika saldi ietrīsēties manai sirdij. Bieži vien trokšņainās dzīrēs man pēkšņi ienāca prātā Stefāna, un tai pašā mirklī es kļuvu kluss un grūtsirdīgs; ja, izvilcis zobenu vai dunci, es piesaucu viņas vārdu kā savu svēto aizstāvi, tad ik reizes beidzu cīniņu kā uzvarētājs, turklāt bez nevienas sķrambiņas. Taču šīs jūtas pret daiļo, nevainīgo un maigo meiteni slēpās manas sirds dziļumos kā vislielākais svētums.
Stefāna, kas izturējās pret maniem nevīžīgajiem biedriem salti un lepni, pret mani bija bezgala laba un iecietīga. Reizēm, ienākusi darbnīcā, viņa apsēdās blakus tēvam, un, noliecies pār savu darbu, es vienmēr jutu viņas skatienu, kas bija pievērsts man. Es biju lepns un laimīgs par viņas uzmanību, lai gan pat necentos to sev izskaidrot. Bet, ja kāds no mācekļiem, gribēdams man rupji paglaimot, bez aplinkiem sacīja, ka saimnieka meita manī iemīlējusies, viņš dabūja tādu sutu, ka vairs nekad neuzdrošinājās atkārtot savus vārdus.
Un tikai nelaime, kas gadījās ar Stefānu, parādīja man, cik dziļi viņa ieaugusi manā sirdī.
Kādu dienu, atrazdamās darbnīcā, viņa nepaguva pietiekami ātri atraut savu mazo, balto roku un kāds neveikls māceklis, kas, manuprāt, bija piedzēries, ar kaltu dziļi ievainoja viņai divus labās rokas pirkstus. Nabadzīte izmisīgi iekliedzās, taču tūdaļ savaldījās un pasmaidīja, lai nomierinātu mūs, kaut gan roka viņai bija vienās asinīs. Ja blakus meitenei nebūtu vēl citi, es būtu, šķiet, nogalinājis šo neveikli.
Džismondo Gadi, kas atradās turpat darbnīcā, sacīja, ka zinot tepat tuvumā kādu ķirurgu, un tūdaļ aizsteidzās to uzmeklēt. Šis ķirurgs izrādījās draņķa dakterītis, viņš katru dienu apmeklēja Stefānu, taču ārstēja tik nemākulīgi, ka slimniecei radās gangrēna. Tad šis ēzelis1 svarīgi paziņoja, ka, par spīti visām viņa pūlēm, Stefānai droši vien vajadzēs amputēt labo roku.
Rafaels del Moro tai laikā jau bija gandrīz izputējis, un viņam nebija naudas, lai ataicinātu citu ārstu; turpretī es, izdzirdis briesmīgo spriedumu, biju tuvu izmisumam: es metos uz savu istabiņu, izkratīju no naudas maka visus savus ietaupījumus un drāzos pie Džakomo Rastelli de Peruzas — pāvesta ķirurga, kas bija labākais ārsts visā Itālijā. Paklausīdams manam izmisīgajam lūgumam un, galvenais, ieraudzīdams krietno naudas summu, viņš tūdaļ devās pie slimnieces, pa ceļam puipinādams: «Ak, šie mīlētāji! …» Aplūkojis brūci, ārsts paziņoja, ka uzņemas ārstēšanu un ka pēc pāris nedēļām Stefānas labā roka būs tikpat vesela kā kreisā. Man gribējās apkampt šo cienījamo vīru. Viņš pārsēja slimniecei ievainotos pirkstiņus, un Stefānai uzreiz kļuva vieglāk. Taču pēc dažām dienām kaula puves dēļ vajadzēja izdarīt operāciju.
Stefāna palūdza mani, lai es būtu klāt pie operācijas, jo, kā viņa sacīja, tas iedvesīšot viņai drosmi, lai gan man pašam sirds vai stājās aiz bailēm. Ķirurgs Džakomo rīkojās ar rupjiem instrumentiem, kas nodarīja Stefānai gaužas sāpes. Viņa nespēja apvaldīt vaidus, kas atbalsojās visā manā būtnē. Pieri man pārklāja auksti sviedri.
Beigu beigās es nejaudāju vairs izturēt šo skatu: briesmīgie ķirurga instrumenti, kas plosīja smalkos pirkstiņus, šķiet, plosīja mani pašu. Es pielēcu kājās, lūgdams maestro Džakomo pārtraukt operāciju un pagaidīt kādas piecpadsmit minūtes.
Es aizskrēju uz darbnīcu un, itin kā laba ģēnija iedvesmots, ātri pagatavoju tērauda instrumentu, smalku un asu kā bārdas nazis. Atgriezies pasniedzu to ķirurgam, un tālākā operācija norisa tik viegli, ka dārgā slimniece tikpat kā nejuta sāpes. Piecās minūtēs viss bija galā, bet pēc divām nedēļām Stefāna jau sniedza man skūpstam savu roku, kuru, pēc viņas vārdiem, es biju izglābis.
Nav iespējams aprakstīt, kādas mokas man bija jāizcieš, raugoties uz nabaga Lēnprātīti, kā reizēm saucu Stefānu.
Patiešām, lēnprātība bija viņas dvēseles dabiskais stāvoklis. Stefāna nebija laimīga; tēva vieglprātība un nekārtīgais dzīves veids viņu dziļi skumdināja; reliģija kļuva par viņas vienīgo mierinājumu: tāpat kā visi nelaimīgie, viņa bija dievbijīga. Bieži vien, aizgājis uz baznīcu, jo vienmēr esmu mīlējis dievu, es redzēju tur Stefānu, kas, ierāvusies kaktiņā, dedzīgi skaitīja lūgšanas un raudāja.