.Grūtos brīžos, kādu Rafaela del Moro bezrūpības dēļ viņai netrūka, viņa reizēm griezās pie manis pēc palīdzības tik uzticības pilna un reizē tik cēla, ka es neviļus biju sajūsmināts. 4
«Benvenuto,» viņa sacīja man mīļi un atklāti, kā to dara vienīgi cēlsirdīgas būtnes. «Es jūs lūdzu, pasēdiet šonakt ilgāk pie darba un pabeidziet šo relikviju šķirstiņu vai šo krūzi, jo mājās mums vairs nav ne graša.»
Drīz vien man kļuva par paradumu vaicāt, ko Stefāna domā par ikvienu darbu, pie kura es strādāju, un viņa nekļūdīgi saskatīja trūkumus un deva man lieliskus padomus. Vientulība un ciešanas bija attīstījušas viņas prātu un padarījušas cildenu viņas dvēseli. Viņas naivie, taču tai pašā laikā dziļdomīgie spriedumi palīdzēja man atklāt ne vienu vien mākslas noslēpumu un deva man jaunas idejas.
Atceros — reiz parādīju viņai medaļas modeli; medaļu darināju kādam kardinālam, un tās vienā pusē bija attēlota kardināla galva, bet otrā — Jēzus Kristus, kas iet pa ūdens virsu un sniedz roku svētajam Pēterim, un apakšā paraksts: «Quaie dubitasti?» — «Kāpēc šaubies?»
Kardināla portretu Stefāna uzslavēja, pēc viņas domām, tas bija izdevies, turklāt ļoti līdzinājās oriģinālam. Pēc tam viņa klusēdama ilgi skatījās uz Pestītāju un beidzot sacīja:
«Jēzus seja ir patiesi skaista, un, ja tā piederētu Apol- lonam vai Jupiteram, man nebūtu nekādu iebildumu. Bet Jēzus taču ir ne vien skaists, viņš i-r dievišķīgs; sejas līnijas ir nevainojami pareizas, bet kur paliek dvēsele? Es apbrīnoju cilvēku, bet neredzu dievu. Atcerieties, Benvenuto, ka jūs esat ne vien mākslinieks, bet arī kristietis. Ak vai, mana sirds ir bieži asiņojusi, to bieži mākušas šaubas; un arī es izmisuma brīžos esmu redzējusi Jēzu Kristu, kas sniedza man roku, sacīdams tos pašus vārdus: «Kāpēc šaubies?» Ak, Benvenuto, viņa debešķīgā seja bija skaistāka, nekā jūs to esat atveidojis. Tajā bija skatāmas gan tēva ciešanas, gan bezgalīga žēlsirdība, kas visu piedod. Pestītāja piere izstaroja gaismu, bet lūpas smaidīja; viņš bija ne vien dižens, bet arī labs.»
«Pagaidiet, Stefāna!» es sacīju.
Nodzēsis veco attēlu, viņas klātbūtnē piecpadsmit minūtēs atveidoju citu Jēzus Kristus seju.
«Vai tā būs labi, Stefāna?» es jautāju, rādīdams paveikto.
«O jā!» viņa iesaucās ar asarām acīs. «Tieši tāds izmisuma brīdī man parādījās Pestītājs. Viņa sejā tagad es saskatu gan žēlsirdību, gan diženumu. Un ievērojiet to vienmēr, Benvenuto: pirms ņemiet rokās vasku, padomājiet labi, ko gribat radīt; jums ir meistarība, apgūstiet izteiksmību; jums ir materiāls, ielieciet taja dveseli; lai jūsu pirksti izpilda vienīgi jūsu prāta vēlmes.»
Tādus padomus man deva šī sešpadsmit gadus vecā meitene, kas bija apveltīta ar smalku mākslas izpratni. Vienatnē es bieži domāju par viņas vārdiem un sapratu, ka viņai ir taisnība. Tā Stefāna mani izglītoja un vadīja mākslas ceļos. Apguvis formu, es centos ielikt tajā domu, lai doma un forma no manām rokām iznāktu saliedētas kopā kā Minerva no Jupitera galvas.
Ak dievs, cik dzīvas un valdzinošas ir jaunības atmiņas! Kolomba. Aškānio, šis brīnišķīgais vakars man tik ļoti atgādina tos vakarus, kurus mēs pavadījām divatā ar Stefānu uz sola viņas tēva mājas dārzā; viņa raudzījās uz zvaigznēm, un es raudzījos uz viņu. Kopš tā laika aizritējuši divdesmit gadi, bet man šķiet, ka tas bijis nupat vakar; arī tagad man ir tāda sajūta, itin kā es turētu savās rokās viņas rokas, bet tās ir jūsējās, mani bērni! Jā, lai dievs dara ko darīdams, viss ir labi.
Vajadzēja man tikai ieraudzīt viņas bālo sejiņu un balto kleitu, un manu dvēseli piestrāvoja brīnišķīgs miers. Gadījās, ka, sēdēdami blakus, mēs visu vakaru nepārmijām ne vārda, un tomēr arī šī klusēšana rosināja manī cildenas domas un jūtas, darīja mani tīrāku'un labāku.
Taču tāpat, kā visam reiz pienāk gals, beidzās arī mūsu laime.
Rafaels del Moro stiga aizvien lielākā postā. Viņš bija parādā savam labajam kaimiņam Džismondo Gadi divus tūkstošus dukātu un nezināja, kā lai atdod parādu. Goda viru tas dzina galīgā izmisumā. Viņš gribēja vismaz paglābt savu meitu, izprecinot viņu man, un pastāstīja par šo nodomu vienam no saviem mācekļiem — acīmredzot tāpēc, lai tas parunātu ar mani. Taču šis māceklis bija ne- krietnelis, kuru jau vienreiz tiku pārmācījis, kad viņš iedomājās rupji pazoboties par manu brāļa mīlestību pret Stefānu. Nekauņa pat neļāva Rafaelam pateikt visu līdz galam.
«Atsakieties no šī nodoma, maestro del Moro,» viņš sacīja, «galvoju, ka no tā nekas neiznāks.»
Zeltkalis bija lepns un, nospriedis, ka es viņu nicinu nabadzības dēļ, neko man neteica.
Pēc kāda laika Džismondo Gadi pieprasīja atpakaļ aizdoto naudu. Kad Rafaels lūdza vēl nogaidīt, augļotājs sacīja:
«Paklausieties, atdodiet man par sievu savu meitu. Viņa ir gudra un taupīga, un mūsu rēķini būs nokārtoti.»
Del Moro jutās neizsakāmi iepriecināts. Gadi gan tika daudzināts kā skops, rupjš un greizsirdīgs cilvēks, toties viņš bija bagāts, un tieši bagātību, ak vai, nabagie vērtē visaugstāk un visvairāk iekāro. Kad Rafaels paziņoja meitai par šo priekšlikumu, viņa nebilda ne vārda. Tikai vakarā, kad mēs abi sēdējām uz sola un grasījāmies jau doties mājās, Stefāna vienkārši pateica:
«Benvenuto, Džismondo Gadi lūdza manu roku, un tēvs deva savu piekrišanu.»
Neteikusi vairāk ne vārda, viņa atstāja mani, kamēr es kā dzelts uzlēcu kājās. Pēc tam, neizskaidrojama trakuma pārņemts, es metos laukā no Florences un aizklīdu tālu laukos.