Visu šo nakti brīžam klimtu kā apmāts, brīžam elsodams gulēju zālē, un tūkstošiem izmisīgu, neprātīgu un mežonīgu domu urdīja manu satraukto prātu.
«Stefāna būs Džismondo sieva!» es teicu pats sev, kad, mazliet atguvies, pū».ējos sakopot domas. «Ja jau es nodrebu šausmās, to iedomājot vien, tad kā gan jūtas Stefāna? Jā, viņa, protams, labāk nāktu pie manis, tālab mēmi atgādina mūsu draudzību, cenšas pamodināt manī greizsirdību. O jā, es esmu greizsirdīgs, es esmu mežonīgi greizsirdīgs! Bet vai man ir tiesības būt greizsirdīgam? Gadi, protams, ir drūms un rupjš, bet vai es, taisnīgi spriežot, varu darīt sievieti laimīgu? Es taču esmu cietsirdīgs, patvarīgs, neiecietīgs, kuru katru mirkli gatavs mesties divkaujā, skriet pakaļ pirmajiem brunčiem! Vai es spēšu sevi pārvarēt? Nē, nekad! Kamēr asinis verd manās dzīslās, mana roka neizlaidīs dunča spalu un manas kājas pašas aiznesīs mani projām no mājas.
Nabaga Stefāna! Cik gan daudz viņai nāktos manis dēļ raudāt un ciest, viņa izdēdētu manā acu priekšā, būtu man mūžīgs pārmetums, un es sāktu ienīst viņu un pats sevi. Galu galā viņa nomirtu aiz bēdām, un es būtu viņas slepkava. Ak vai, es neesmu radīts mājas pavarda mieram un klusai laimei; man vajadzīgs plašums, brīvība, vētras, viss, ko vien vēlaties, tikai ne vienmuļā ģimenes laime. Ak dievs, ar savām raupjajām rokām es aizlauztu šo maigo un vāro ziediņu! Ar savu izlaidību es nomocītu man bezgala dārgo būtni, šo mīlošo sirdi, un mani pašu sagrauztu nebeidzamas sirdsapziņas ēdas. Bet vai viņa būs laimīgāka ar Džismondo Gadi?- Un kālab viņai jāprecas ar šo augļotāju? Mums abiem taču biia tik labi! Stefāna lieliski saprot, ka mākslinieka garu nevar iekalt nekādās važās, pakļaut ģimenes dzīves praktiskajām vajadzībām. Man nāktos uz visiem laikiem atvadīties no sapņa par slavu, apbedīt savu nākotni, atteikties no mākslas, kas nevar dzīvot bez brīvības un patstāvības. Kur tas redzēts, ka iieli gari tupētu pie ģimenes pavarda? O, nemirstīgais Dante Aligjēri! Un jūs, mans skolotāj Mikelandželo! Cik gardi gan jūs smietos, redzēdams, ka jūsu audzēknis auklē bērnus un dreb savas laulātās draudzenes priekšā! Nē, esi stiprs, Benvenuto, un pasaudzē Stefānu; paliec vientuļš un uzticīgs savam sapnim un savam aicinājumam!»^
Kā redzat, mani bērni, es necenšos izskaistināt savu rīcību. Tur bija arī sava daļa patmīlības, tomēr pieņemt šādu lēmumu mani mudināja arī vispatiesākās un vismaigākās jūtas pret Stefānu, tādēļ mans neprātīgais solis man šķita pareizs.
Nākamajā dienā es atgriezos darbnīcā daudzmaz nomierinājies. Arī Stefāna likās esam mierīga, vienīgi mazliet bālāka nekā parasti. Tā pagāja mēnesis. Reiz kādā vakarā, šķirdamās no manis, Stefāna sacīja:
«Benvenuto, pēc nedēļas es kļūšu Džismondo Gadi sieva.»
Šoreiz viņa vilcinājās aiziet, un man uz visiem laikiem iespiedās atmiņā viņas tēls. Stefāna stāvēja manā priekšā skumja un klusa, piespiedusi roku pie sirds, saliekusies zem ciešanu nastas. Un viņas jaukais smaids bija tik bēdīgs, ka, raugoties uz viņu, gribējās raudāt. Viņa vērās manī grūtsirdīgi, taču bez pārmetuma. Šķita, ka mans klusais eņģelis atvadās no manis, atstādams šo zemi. Pastāvējusi tā klusēdama kādu brītiņu, viņa iegāja mājā.
Un man vairs nebija lemts viņu redzēt šai pasaulē.
Atkal kailu galvu es metos laukā no pilsētas, taču nedz todien, nedz nākamajā dienā es neatgriežos, bet gāju aizvien tālāk un tālāk, līdz nonācu Romā.
Tur es nodzīvoju piecus gadus, mans vārds kļuva pazīstams, es izpelnījos pāvesta labvēlību, cīnījos divkaujās, iemīlējos, guvu spožus panākumus savā amatā, tomēr laimīgs es nebiju, man vienmēr kaut kā pietrūka. Griezdamies dzīves virpulī, es ik dienu atminējos Florenci. Un katru nakti redzēju sapnī Stefānu, kas bāla un skumīga stāvēja uz tēva mājas sliekšņa un raudzījās manī.
Pēc pieciem gadiem es saņēmu no Florences vēstuli ar sēru zīmogu. Es tik daudz reižu esmu to lasījis un pārlasījis, ka atceros no galvas.
Tā skan šādi:
«Benvenuto, es drīz miršu. Benvenuto, es mīlēju jūs.
Un, lūk, par ko es sapņoju: es pazinu jūs kā pati sevi, es nojautu jūsu dvēselē apslēpto spēku un biju pārliecināta, ka jūs reiz kļūsiet slavens. Jūsu augstā piere, liesmainais skatiens un versmainā enerģija liecināja par ģēniju, kas uzliek smagus pārbaudījumus sievietei, kura kļūs jūsu sieva. Es biju sagatavojusies visam. Savu laimi es atrastu tai misijā, ko liktenis man uzticētu. Es būtu bijusi, Benvenuto, ne vien jūsu sieva, bet arī jūsu draugs, jūsu māsa, jūsu māte. Apzinādamās, ka jūsu cildenā dzīve pieder visiem, es samierinātos ar to, ka izklaidētu jūs rūpju brīžos un mierinātu bēdās. Jūs vienmēr un visur būtu palicis brīvs, mans draugs. Ak vai, es biju pilnām apradusi ar mokošo vientulību, kad nebijāt mājās, apradusi ar jūsu. neapvaldītā rakstura negaidītajām izpausmēm, ar visiem jūsu alkainās dabas untumiem. Spēcīgiem cilvēkiem piemīt spēcīgas tieksmes. Jo augstāk padebešos lidinās ērglis, jo ilgāk tam jāatpūšas uz zemes. Pamodies no drudžainajiem ģēnija sapņiem, jūs atkal piederētu vienīgi man, mans dižais Benvenuto, mans karsti mīļotais! Es nekad nepārmestu jums par ilgajām aizmirstības stundām, jo tās mani nemaz neaizvainotu. Turpretī es, zinādama, ka jūs esat greizsirdīgs kā visas cēlas sirdis, greizsirdīgs kā dzejas dievs, jūsu prombūtnes laikā turētos tālāk prom no ļaužu acīm un gaidītu jūs man tik mīļajā vientulībā, lūgdama par jums dievu.
Lūk, tādu es iedomājos savu dzīvi.
Bet, kad jūs mani atstājāt, es pakļāvos liktenim un jūsu gribai, es atsacījos no laimes un rīkojos tā, kā man lika mans meitas pienākums; tēvs vēlējās, lai es paglābtu viņu no negoda, apprecēdamās ar viņa kreditoru, un es paklausīju viņam. Mans vīrs izrādījās bargs, nežēlīgs un cietsirdīgs cilvēks, viņu neapmierināja mana padevība, un viņš pieprasīja, lai es viņu mīlētu, kas biia pāri maniem spēkiem, un, redzēdams manas skumjas, viņš izturējās pret mani rupji. Es samierinājos ar to. Biju viņam uzticīga un gādīga sieva, taču mani nomāca skumjas, Benvenuto. Dievs gandarīja mani par ciešanām, dāvādams man dēlu. Četrus gadus bērna maigie glāsti ļāva man aizmirst apvainojumus, sitienus un beigās arī nabadzību, jo, dzīdamies pēc lielākas peļņas, mans vīrs izputēja un pirms mēneša nomira aiz bēdām. Lai dievs viņam piedod, kā es viņam piedodu!