Tagad mirstu arī es, jau šodien manas mokas šai saulē beigsies, un es novēlu jums, Benvenuto, savu dēlu.
Varbūt viss labi vien bija. Kas zina, vai es, vāja sieviete, būtu varējusi līdz galam izpildīt grūto misiju, ko gribēju uzņemties jūsu dzīvē. Mans dēls Askānio (viņš ir līdzīgs man) jums būs stiprāks un uzticamāks pavadonis, viņš pratīs jūs mīlēt — ja arī ne vairāk, tad vismaz labāk nekā es. Un es tāpēc nebūt neesmu greizsirdīga uz jums.
Benvenuto, esiet pret manu dēlu tik labs, cik laba es gribēju būt pret jums.
Ardievu, mans draugs, es jūs mīlēju un mīlu, es nekaunos atzīties šai mīlestībā, stāvēdama mūžības vārtu priekšā, jo tā ir svēta mīlestība. Ardievu! Esiet liels mākslinieks, tad es būšu laimīga, un paraugieties kādreiz uz debesīm, lai es varētu no turienes jūs ieraudzīt.
Jūsu Stefāna.»
Vai tagad jūs ticat man, Kolomba un Askānio, vai esat gatavi darīt, ko es jums ieteikšu?
— Jā! — abi mīiētāji iesaucās reizē.
XXIV kratīšana
Nākamās dienas rītā pēc tam, kad Mazās Nelas pils dārzā zem zvaigžņu blāvā mirdzuma tika izstāstīts šis stāsts, Benvenuto darbnīca izskatījās kā parasti; pats maestro strādāja pie sālstrauka, kura pagatavošanai vajadzīgo zeltu viņš tik drosmīgi bija aizstāvējis pret četriem algādžiem, kas bija iekārojuši šo cēlo metālu un pie reizes arī viņa dzīvību. Askānio darināja liliju hercogienei d'Etampai; Žaks Obrī, laiski atlaidies krēslā, bērtin apbēra Čellīni ar jautājumiem un tūdaļ pats uz tiem atbildēja, jo Benvenuto pat nevēra vajā muti; Pagolo slepus meta skatienus uz Katrīnu, kas izšuva kādu rokdarbu. Hermanis un pārējie mācekļi vīlēja, kala, metināja, gravēja, un šo mierīgo darbu atdzīvināja Skocones dziesmiņa.
Turpretī Mazajā Nelas pilī no rāma miera nebija ne vēsts. Kolomba bija pazudusi.
Satraukums bija milzīgs; meiteni meklēja, sauca; Perīnas kundze skaļi vaimanāja, bet prevo, kuram tika nekavējoties paziņots par notikušo, velti centās izdabūt no dueņjas kaut vienu saprātīgu vārdu, kas palīdzētu nokļūt uz pēdām nolaupītajai vai, iespējams, aizbēgušajai meitai.
— Tātad, Perīnas kundze, — viņš vaicāja, — jūs sacījāt, ka pēdējo reizi redzējāt viņu vakar vakarā drīz pēc manas aiziešanas?
— Kā tad, mans kungs, tā tas bija. Jēzus Kristus! Kāda nelaime! Nabaga drostaliņa izskatījās tāda kā skumīga, viņa novilka grezno galma tērpu un noņēma dārglietas, pēc tam uzvilka vienkāršu baltu kleitu … augstais dievs, apžēlojies par mums! ,.. Un tad viņa sacīja man: «Perīnas kundze, šodien ir tik jauks vakars, es mazliet pastaigāšos pa aleju.» Bija ap pulksten septiņiem vakarā. Šī dāma, — Perīnas kundze sacīja, norādīdama uz Pilšerī kundzi, kas nesen bija atsūtīta viņai palīgos vai, pareizāk sakot, iecelta par viņas priekšnieci, — šī dāma jau bija aizgājusi savā istabā un acīmredzot, kā parasti, noņēmās ar tērpiem, kurus viņa tik veikli darina, bet es nokāpu lejas zālē un sāku izšūt. Vairs neatceros, cik ilgi es nosēdēju pie darba, iespējams, ka manas nogurušās nabaga acis aizvērās pašas no sevis un es uz brītiņu aizsnaudos.
— Kā jau parasti, — Pilšerī iedzēla.
— Ap pulksten desmitiem, — Perīnas kundze turpināja, pat neuzskatīdama par vajadzīgu atbildēt neslavas cēlājai, — es piecēlos no krēsla un devos uz dārzu palūkoties, vai Kolomba nav tur aizsapņojusies. Es viņu skaļi pasaucu, taču Kolomba neatsaucās; tad es nodomāju, ka viņa jau atgriezusies mājās un devusies pie miera, negribēdama mani traucēt, jo viņa bieži vien tā darīja, mana dūjiņa. Žēlīgais dievs, kas to varēja paredzēt! Ak, meser prevo, varu likt galvu ķīlā, ka viņu nav aizvedis mīļākais, bet gan nolaupījis kāds laupītājs. Es viņu audzināju …
— Bet šorīt, — prevo viņu nepacietīgi pārtrauca, — kas •notika šorīt?
— Šorīt, kad es redzēju, ka viņa ilgi nenāk laukā no istabas… svētā jaunava Marija, apžēlojies par mums!
— Pie velna jūsu lūgšanas! — mesers d'Esturviis ierēcās. — Stāstiet vien pēc kārtas bez šīs idiotiskās vaimanāšanas! Tātad kas notika šorīt?
— Ak, meser prevo, es nemitēšos raudāt, kamēr nebūs atrasta mūsu dūjiņa. Šorīt, mans kungs, sākdama jau uztraukties, ka viņa tik ilgi nerādās (Kolomba taču ir tik agrs putniņš!), es devos viņu modināt un pieklauvēju pie viņas istabas durvīm. Tā kā Kolomba neatsaucās, es iegāju istabā. Ne dzīvas dvēseles. Pat gulta nav aizskarta. Tad es sāku kliegt, saukt palīgā, es galīgi pazaudēju galvu, un jūs vēl gribat, lai es neraudu!
— Vai jūs esat kādu šeit ielaidusi manas prombūtnes laikā, Perīnas kundze? — prevo bargi noprasīja.
— Ko tad es, piemēram, būtu varējusi šeit ielaist? — pagalam sašutusi, iesaucās cienījamā dueņja, kuras sirdsapziņa nebija gluži tīra. — Vai tad jūs man neaizliedzāt to darīt, mans kungs? Vai tad kaut reizi es neesmu jūs paklausījusi? Ielaist šeit kādu? Vai prāts!
— Nu, piemēram, to pašu Benvenuto, kas uzdrošinājās pateikt, ka mana meita ir skaistule, — vai viņš necentās jūs uzpirkt?