— Benvenuto šeit? Viņam vieglāk būtu uzkāpt līdz mēnesim; es viņu sagaidītu, kā pieklājas, vārāt man ticēt!
— Tātad jūs Mazajā Nelas pilī nekad neesat ielaidusi nevienu vīrieti, nevienu jaunu cilvēku?
— Jaunu cilvēku! Augstā debess, jaunu cilvēku! Kāpēc jūs nevaicājat, vai neesmu ielaidusi sātanu?
— Bet kas tādā gadījumā, — Pilšerī kundze ieteicās, — ir šis glītais jauneklis, kurš reizes desmit tika klauvējis
pie durvīm, kopš es šeit strādāju, un kuram es ikreiz aiz- cirtu durvis deguna priekšā.
— Glītais jauneklis? Jūs maldāties, mīļā; tas droši vien bija grāfs d'Orbeks. Ak dievs, es saprotu: jūs laikam runājat par Askānio. Vai atceraties Askānio, mans kungs, to zēnu, kas izglāba jums dzīvību? Jā, patiešām, es atdevu viņam salabot savu kurpju sudraba sprādzes. Un jūs šo zeņķi, šo amata mācekli, uzskatāt par jaunu cilvēku? Atjēdzieties, mīļā! Pat šie mūri un akmens plāksnes var apliecināt, ka šeit neviens vīrietis nav bijis.
— Diezgan! — prevo viņu bargi pārtrauca. — Un ielāgojiet, Perīnas kundze, ja esat pievīlusi mani un zaudēsiet manu uzticību, jūs dārgi par to samaksāsiet. Bet tagad es došos pie Benvenuto; dievs vien zina, kā šis nekauņa mani sagaidīs, taču jāiet ir.
Par spīti visām bažām, Benvenuto sagaidīja d'Esturvilu atplestām rokām. Mākslinieks bija tik mierīgs un nepiespiesti laipnt, ka prevo neuzdrošinājās viņam neko sacīt par savām aizdomām. Viņš tikai paskaidroja, ka Kolomba rīta agrumā no kaut kā briesmīgi izbijusies un kā neprātīga aizbēgusi prom no mājām; tad nu viņš domājot, vai viņa neesot paslēpusies, protams, bez Čellīni ziņas, Lielajā Nelas pilī vai arī, skriedama cauri pils pagalmam, zaudējusi samaņu un tagad kaut kur guļ. Vārdu sakot, d'Esturvils meloja acīm redzami.
Taču Čellīni uzklausīja prevo ar tādu izskatu, itin kā viņš ticētu visām šīm pasaciņām. Vēl vairāk, viņš izteica viesim līdzjūtību un sacīja, ka būtu laimīgs atdot meitu tēvam, kas vienmēr tik maigi un aizkustinoši rūpējies par savu bērnu. Viņš vēl piemetināja, ka bēgle izdarījusi lielu kļūdu, ko viņa drīz vien sapratīšot, un atgriezīšoties mīlošā tēva drošajā paspārnē. Un beidzot, pierādīdams, ka viņš patiesi jūt līdzi meseram d'Esturvilam, Benvenuto piedāvājās pavadīt viņu meitas meklējumos ne vien pa Lielo Nelas pili, bet arī visur, kur vien tas būs nepieciešams.
Gandrīz vai noticējis namatēva laipnībai, turklāt glaimots par uzslavām, kuras, kā pats sirds dziļumos juta, itin nemaz nebija pelnījis, mesers prevo Benvenuto Čellīni pavadībā sāka rūpīgi jo rūpīgi pārmeklēt Lielo Nelas pili, savu bijušo īpašumu, kur viņš zināja visus kaktus un nostūrus. Viņš gāja iekšā pa visām durvīm, atvēra visus skapjus, itin kā netīšām ielūkojās visās lādēs. Pēc pils
apskates viņš apstaigāja parku, iegriezās arsenālā, lietuvē, pagrabā un stalli, visu vērīgi pārbaudīdams. Pildot savu solījumu, Benvenuto centās viņam palīdzēt kā varēdams, piedāvāja atslēgas no tām vai citām durvīm, atgādināja, ka mesers d'Esturvils aizmirsis apskatīt kādu gaiteni vai pieliekamo. Beidzot viņš ieteica atstāt aiz sevis sardzes vīrus, lai bēgle, ja vien viņa šeit atrodas, nevarētu nemanīta pāriet no vienas telpas uz otru.
Izokšķerējis visus kaktus, pēc turpat divu stundu veltīgas meklēšanas pārliecinājies, ka meitas šeit nav, kā arī laipnās uzņemšanas samulsināts, mesers d'Esturvils, atstādams Lielo Nelas pili, gan pateicās saimniekam, gan lūdza atvainot par traucējumu.
— Varat atsākt meklēšanu, — zeltkalis sacīja, — kad vien jums tas nepieciešams, māna māja ir jūsu rīcībā jebkurā dienas vai nakts laikā; turklāt, meser prevo, tās ir jūsu tiesības: mēs taču esam parakstījuši līgumu, kurā apņēmāmies sadzīvot kā labi kaimiņi.
Prevo vēlreiz pateicās māksliniekam un, gribēdams atbildēt uz laipnību ar laipnību, sāka slavēt gigantisko Marsa statuju, pie kuras, kā mēs zinām, tēlnieks tai laikā strādāja. Benvenuto apveda ciemiņu apkārt statujai, ar patiku izrādīdams tās iespaidīgos apmērus; patiešām — statuja bija vairāk^nekā sešdesmit pēdu augsta, un vajadzēja nomērīt divdesmit soļus, lai apietu tai apkārt pie pamatnes.
Mesers d'Esturvils aizgāja pagalam izmisis. Neatradis meitu Lielajā Nelas pilī, viņš nosprieda, ka viņa paslēpusies kaut kur pilsētā. Bet Parīze tai laikā jau bija tik liela, ka sameklēt tajā nozudušu meiteni būtu grūti pat policijas priekšniekam. Turklāt — kas zina, vai Kolomba ir nolaupīta vai pati aizbēgusi? Vai viņa ir vardarbības upuris vai rīkojusies pati pēc savas gribas? Tā bija pilnīga neziņa, kurā, šķiet, nebija gūstama nekāda skaidrība. Taču prevo cerēja, ka pirmajā gadījumā meita aizbēgs no tiem, kas viņu nolaupījuši, bet otrajā gadījumā pati atgriezīsies tēva mājās. Un tā viņš pacietīgi gaidīja, vai divdesmit reižu dienā nopratinādams Perīnas kundzi, kas dievojās un piesauca par lieciniekiem visus svētos, apgalvodama, ka nav ielaidusi pilī itin nevienu, izņemot Askānio, kuru viņa turēja aizdomās ne vairāk kā pats mesers d'Esturvils.
Pagāja divas dienas, bet Kolomba aizvien neatgriezās. Tad prevo nolēma izmantot savu aģentu pakalpojumus, ko nebija līdz šim darījis, baidīdamies, ka notikušais var
kļūt plaši zināms un kaitēt viņa reputācijai. Un arī tad viņš pateica aģentiem vienīgi meklējamās personas pazīmes, nenosaukdams viņas vārdu, un pavēlēja izdarīt kratīšanu, mmot iemeslus, kas bija tālu no patiesības; bet, tā kā aģentiem trūka jebkādas tuvākas informācijas, visi šie meklējumi nedeva panākumus.
Tiesa, mesers d'Esturvils nekad nebija maigs, mīlošs tēvs un meitas dēj īpaši necieta, taču aizskarts bija viņa gods, un viņš pārdzīvoja aizvainota lepnuma mokas; viņš ar sašutumu domāja par to, kādu spožu partiju, iespējams, palaidusi garām šī muļķa zostiņa, un kļuva vai traks, jau iedomājot vien jokus un zobgalības, ar kādām galmā tiks uzņemta vēsts par viņa nelaimi.