Kolombas līgavainim tomēr bija jāpasaka patiesība. • Grāfu d'Orbeku šī ziņa sarūgtināja, taču ne vairāk kā tirgoni vēsts par sabojātām precēm. Mūsu dārgais grāfs bija prāta cilvēks, tālab apsolīja savam cienījamam draugam, ka paredzētās kāzas neizjuks, ja vien notikušais nesacels pārāk lielu troksni, un tūdaļ pat — kā cilvēks, kas prot izmantot izdevību, — itin kā starp citu ieminējās par hercogienes d'Etampas nodomiem, kuri saistījās ar Kolombu.
Prevo gluži vai apžilbināja gods, kāds varēja tikt viņa meitai un reizē arī viņam; viņa mokas līdz ar to kļuva vēl lielākas, un viņš sirds dziļumos nolādēja nepateicīgo meitu, kas palaidusi garām iespēju iegūt tik augstu stāvokli.
Atbrīvosim lasītāju no garlaicīgā pienākuma noklausīties divu vecu galminieku sarunu, kas sekoja pēc grāfa d'Orbeka paziņojuma, vēl tikai piebildīsim, ka bēdas un cerības viņos izpaudās visai dīvainā veidā. Un, tā kā nelaime cilvēkus satuvina, sievastēvs un znots šķīrās kā īsti sirdsdraugi, kuri nekādi nevar atteikties no spožajām izredzēm, kādas viņiem pavērās nākotnē.
Tika nolemts par notikušo nevienam neteikt ne pušplēsta vārda; vienīgais izņēmums bija hercogiene d'Etampa, kurai viņi uzticēja šo noslēpumu kā tuvam draugam un ieinteresētam sabiedrotajam.
Tas bija prātīgi darīts, jo hercogiene d'Etampa par notikušo bija vēl vairāk norūpējusies nekā bēgles tēvs un līgavainis un, kā mēs zinām, varēja pateikt daudz ko tādu, kas palīdzētu meseram prevo nokļūt uz īstajām pēdām.
Viņa taču zināja par Askānio mīlestību pret Kolombu, viņa pati bija tā izkārtojusi, ka jauneklis, tā sakot, asistēja, kad tika noslēgta sazvērestība; iespējams, ka, apzinādamies briesmas, kādas draudēja mīļotās godam, Askānio izšķīries par šādu izmisīgu soli; bet Askānio pats bija teicis, ka Kolomba viņu nemīlot un diez vai meitene nemīlēdama bijusi ar mieru bēgt no mājām. Hercogiene d'Etampa pietiekami labi pazina Askānio un nepieļāva tādu domu, ka viņš varētu nolaupīt iemīļoto meiteni pret viņas pašas gribu; un tomēr, par spīti šiem apsvērumiem, kas, šķiet, pilnīgi pierādīja, ka Askānio nav vainīgs, sievišķīgā greizsirdība viņai lika apjaust, ka Kolomba jāmeklē Nelas pilī un vispirms stingri jāuzmana Askānio.
Taču hercogiene d'Etampa, protams, nevarēja paskaidrot draugiem, kāpēc viņai radušās šādas aizdomas, jo tad viņai būtu jāatzīstas, ka viņa mīl Askānio un kaisles skurbumā atklājusi jauneklim, kāda vieta viņas plānos ir Kolombai. Tālab hercogiene pateica vienīgi to, ka, pēc viņas domām, galvenais vaininieks ir Benvenuto, viņa līdzdalībnieks — Askānio, bet bēgles patvērums — Lielā Nelas pils. Un, lai kā prevo strīdējās pretī, apzvērēdams, ka viņš pārmeklējis itin visus pils kaktus, hercogiene d'Etampa nepadevās, viņai arī šai ziņā bija savi apsvērumi, un viņa tikmēr pastāvēja pie savām domām, līdz beigu beigās pamodināja šaubas arī meserā d'Esturvilā, lai gan viņš jau bija tik centīgi visu pārmeklējis.
— Starp citu, — hercogiene piebilda, — es izsaukšu Askānio un pati viņu pamatīgi nopratināšu, varat būt mierīgi.
— O, kundze, jūs esat ļoti laba! — prevo iesaucās,
— Bet jūs esat liels muļķis, — hercogiene caur zobiem izdvesa.
Un viņa atvadījās no saviem galminiekiem.
Pēc tam hercogiene sāka gudrot kādu ieganstu, lai izsauktu jaunekli, bet nebija vēl neko izdomājusi, kad kalpotājs paziņoja, ka ieradies Askānio; tātad viņš pats devās pretī viņas vēlmēm. Askānio bija mierīgs un atturīgs.
Hercogiene d'Etampa uzlūkoja jaunekli ar caururbjošu skatienu, itin kā gribētu ieskatīties viņa visapslēptākājas domās, taču Askānio likās neko nemanām.
— Kundze, — viņš palocījies sacīja, — es atnesu jums parādīt liliju, kas ir tikpat kā gatava; trūkst vienīgi rasas lāses divdesmittūkstoš ekiju vērtībā, ko jūs solījāt man iedot.
— Bet kā jūtas tava Kolomba? — atbildes vietā hercogiene d'Etampa apvaicājās.
— Ja juņis labpatīk runāt par d'Esturvilas jaunkundzi, — Askānio drūmi atteica, — tad, es pazemīgi lūdzu jūs, kundze, nepieminiet vairs manā klātbūtnē viņas vārdu. Jā, es lūdzu jūs, piesaukdams visus svētos, kundze, nerunāsim vairs nekad par viņu, saudzējiet mani!
— Ko dzirdu! Jūs esat aizkaitināts? — hercogiene iesaucās, joprojām nenovērsdama no Askānio savu caururbjošo skatienu.
— Lai arī kādas būtu manas jūtas, kundze, es atsakos turpināt ar jums sarunu par šo tematu, kaut arī man būtu jākrīt jūsu nežēlastībā. Es esmu nozvērējies atmiņas par šo personu uz visiem laikiem izdeldēt no atmiņas un apbedīt manā sirdī.
«Vai tiešām es būtu kļūdījusies un Askānio nav iejaukts šai notikumā?» hercogiene domāja. «Un šī meitene, aizbēgdama ar kādu citu — vai arī aizvesta ar varu, — gan izjaukusi manus godkārīgos nodomus, toties neviļus izdarījusi pakalpojumu manai mīlestībai?»
Pēc šīm klusajām pārdomām hercogiene skaļi sacīja:
— Askānio, jūs lūdzat mani nerunāt par Kolombu; bet par sevi es varu runāt? Kā redzat, es izpildu jūsu lūgumu, bet, kas zina, varbūt saruna par mani jums ir vēl nepatīkamāka. Kas zina …
— Piedodiet, kundze, ka es jūs pārtraucu, — jauneklis sacīja, — taču labvēlība, ar kādu jūs uzklausījāt un izpildījāt manu pirmo lūgumu, man dod drosmi griezties pie jums ar vēl vienu lūgumu. Lai gan esmu cēlies no dižciltīgas ģimenes, savu vientuļo un skumjo bērnību es pavadīju pieticīgā zeltkaļa darbnīcā, un te pēkšņi pēc šīs noslēgtības es negaidīti nonācu spožajā galmā, izrādījos iejaukts sazvērestībā kopā ar cilvēkiem, kas izšķir karalistes likteņus, iemantoju sev ienaidniekus starp šīs pasaules varenajiem un kļuvu par sāncensi pašam karalim — un vēl kādam karalim, kundze, Fransuā Pirmajam, varenākajam no visas kristīgās pasaules valdniekiem. Pēkšņi es iekļuvu Francijas izcilāko un dižāko cilvēku sabiedrībā; es iemīlējos bez kādām cerībām uz pretmīlestību un pamodināju pret sevi mīlestību, uz kuru nespēju atbildēt. Un kas gan mani iemīlēja, augstais dievs!