Jus, pasaulē skaistākā un cēlākā sieviete! Tas viss samulsināja manu dvēseli un sagrāva manus priekšstatus par pasauli, tas viss, kundze, mani pārsteidza, salauza, iznīcināja! Es esmu izbijies gluži kā pundurītis, kas pamodies milžu valstībā; manas domas un jūtas mulst: es klimstu apkārt kā pazudis, baidīdamies no nežēlīga naida, nesaudzīgas mīlestības un augstprātīgas godkāres. Kundze, es jūs lūdzu, dodiet man iespēju saņemties, ļaujiet slīcējam ievilkt elpu, slimniekam atgūt spēkus pēc smaga satricinājuma; ceru, ka laiks izdziedēs manu sirdi, ienesīs kārtību manā dzīvē. Laiku, dodiet man laiku, kundze, un, lūdzama, uzlūkojiet mani pagaidām vienīgi kā mākslinieku, kas ieradies uzzināt, vai jūs esat apmierināta ar viņa darināto liliju.
Hercogiene izbrīnījusies palūkojās uz Askānio ar neuzticības pilnu skatienu; viņa nebija gaidījusi, ka šis jauneklis, gandrīz vēl bērns, tik dzejiski un tai pašā laikā tik nopietni un skaidri izklāstīs savas domas; viņai neatlika nekas cits kā pakļauties, un viņa sāka runāt par liliju, uzslavēja Askānio, deva dažus padomus un apsolīja pēc iespējas ātrāk aizsūtīt lielo briljantu, kas lotātu viņa darbu. Askānio pateicās hercogienei, atvadoties jo dedzīgi apliecinādams savu atzinību un godbijību.
«Vai tiešām tas ir Askānio?» hercogiene d'Etampa prātoja, kad jauneklis bija aizgājis. «Viņš, šķiet, kļuvis vecāks par desmit gadiem. Kur viņā pēkšņi radusies tāda nopietnība, gandrīz vai cienīgums? Kas tam varētu būt par iemeslu — bēdas vai laime? Vai viņš ir patiess, vai arī viņu samācījis šis nolādētais Benvenuto? Vai viņš spēlē labi iemācītu lomu vai ari rīkojas, sekojot savai sirdsbalsij?»
Un Anna d'Eilī neizturēja. Par spīti viņas gaišajam pra- tam, hercogieni pamazām pārņēma drudžains satraukums — tāpat kā visus tos, kam bija nācies cīnīties ar Benvenuto Čellīni. Viņa norīkoja spiegus, kuriem vajadzēja izsekot katru Askānio soli; bet arī tas neko nedeva. Beidzot hercogiene lika ataicināt prevo un grāfu d'Orbeku un ieteica viņiem kārtības labad vēlreiz negaidīti pārmeklēt visu Nelas pili.
Abi galminieki viņai paklausīja; taču Benvenuto, lai gan viņam bija jāpārtrauc darbs, uzņēma nelūgtos viesus vēl laipnāk, nekā pirmajā reizē bija uzņēmis meseru d'Esturvilu. Mākslinieks izturējās tik brīvi un vēlīgi, itin ka pils pārmeklēšana viņu nemaz neaizvainotu. Viņš draudzīgi pastāstīja grāfam d'Orbekam par laupītājiem, kas bija viņam uzbrukuši pirms dažām dienām, kad viņš atgriezies ar zeltu no grāfa mājām; tieši tai dienā, mākslinieks uzsvēra, nozuda d'Esturvilas jaunkundze. Arī šoreiz viņš piedāvājās pavadīt viesus pa pili, lai tādējādi palīdzētu d'Esturvilam atgūt tēva tiesības, kuras Benvenuto uzskatīja par svētām. Laipnais saimnieks bija ļoti priecīgs, ka viesi viņu vēl sastapuši mājās un viņš varot viņus pienācīgi uzņemt, jo pēc divām stundām viņš izbraucot uz Romorantēnu, kur viņu un vēl citus māksliniekus ielūdzis Fransuā Pirmais, lai kopā dotos pretī imperatoram.
Patiešām, politiskie notikumi risinājās tikpat strauji kā mūsu necilais stāsts. Kārlis Piektais, kuru bija nomierinājis viņa sāncenša oficiālais solījums un hercogienes d'Etampas slepenais padoms, jau atradās dažu dienu braucienā no Parīzes. Viņa sagaidīšanai bija izraudzīta depu- tācija, un, ieradušies Lielajā Nelas pilī, prevo un d'Orbeks sastapa Čellīni jau ceļa drēbēs.
— Ja viņš atstāj Parīzi kopā ar eskortu, — d'Orbeks klusi ieteicās, — tad Kolombu acīmredzot nav nolaupījis viņš un mums šeit nav ko darīt.
— Es jau jums sacīju to, kad nācām šurp, — prevo atbildēja.
Un tomēr, gribēdami reizi par visām reizēm pielikt punktu, viņi sāka jo rūpīgi pārmeklēt pili. Sākumā Benvenuto viņus pavadīja, taču, redzēdams, ka apskate ieilgst, palūdza atļauju ciemiņus atstāt, jo pēc pusstundas viņam jābraucot prom, bet pirms tam vēl jādodot daži norādījumi mācekļiem, lai pēc atgriešanas viss butu sagatavots Jupitera statujas atliešanai.
Benvenuto patiešām devās uz darbnīcu, sadalīja mācekļiem darbus un" palūdza viņiem visās lietās klausīt Askānio, pēc tam viņš kaut ko itāliski iečukstēja Askānio ausī, atvadījās no visiem un dzīrās jau atstāt pili. Pagalmā viņu gaidīja apseglots zirgs, kuru aiz iemauktiem turēja mazais Zans.
Šai brīdī pie Benvenuto pieskrēja Skocone un, pagājusi ar viņu malā, nopietni sacīja:
— Vai zināt, mans kungs, ka jūsu aizbraukšana nostāda mani visai grūtā stāvoklī?
— Kā tā, dārgumiņ?
— Pagolo mīl mani aizvien vairāk.
— Patiešām?
— Viņš visu laiku stāsta man par savām jūtām.
— Un ko tu?
— Es, protams, daru tā, kā jūs man vēlējāt, es atbildu, ka vēl jāpagaida, ka viss nokārtosies.
— Lieliski.
— Kā tā — lieliski? Vai tad jūs, Benvenuto, nesaprotat, ka viņš ņem manus vārdus nopietni un tas gribot negribot sasaista mani ar šo jauno cilvēku! Pagājušas jau divas nedēļas, kopš jūs esat pavēlējis man šādi izturēties,
vai ne?
— Jā, kā liekas; vairs lāgā neatceros.
— Toties man ir brīnišķīga atmiņa. Pirmās piecas dienas es centos viņu maigi pierunāt, lai viņš pārvar sevi un nemīl vairs mani. Nākamās piecas dienas es klusēdama viņu uzklausīju, lai gan patiesībā tas izskatījās pēc gluži vai nepārprotamas atbildes, bet jūs tā pavēlējāt, un es jums paklausīju. Un beidzot nākamās piecas dienas es biju spiesta stāstīt viņam par savu pienākumu pret jums, un vakar, mans kungs, es lūdzu viņu būt augstsirdīgam, bet viņš tūdaļ mani bildināja.