Buržuāziskā kritika ļoti ātri novirza pārspriedumus par lugu uz blakusproblēmām: vai Laima rīkojusies pareizi, pārdodamās Langartam, vai tādā gadījumā viņa vēl cienījama, vai luga neveicina morāles pagrimumu. Noklusējot jautājuma sociālo pusi, Aspazijai pārmet netikumības aizstāvēšanu uz skatuves. Valdemārs Teikmanis «Baltijas Vēstnesī» raksta, ka lugā trūkst jebkādas dziļākas, ierosinošas idejas un ka tur «nav neviena skata, kas mūs daiļi pacilātu un iesildītu priekš laba un jauka» (1894, Nr. 87).
Plašāku atbildi par šīm problēmām lugā sniedz pati autore, uzstādamās ar referātu «Tikumības jautājums lugā «Zaudētas tiesības»». Autore vispirms protestē pret apgalvojumu, ka lugā būtu tēlota sievietes emancipācija un ka viņa emancipācijas vārdā aizstāvētu Laimas rīcību. Aiziedama pie Langarta, Laima nebūt nav emancipēta sieviete, bet gan dzīves upuris. Ja arī Laima grib būt brīva un neatkarīga, tad dzīve salauž viņas centienus «gabalu pa gabalam». Lai sieviete varētu emancipēties, jānovērš iespēja viņu pazemot tā, kā tas noticis ar Laimu. Aspazija norāda, ka sievietes emancipācija ir saistīta ar izmaiņām sabiedriskajā kārtībā.
Daudz šķēpu diskusijā tiek lauzts par to, vai (Zaudētas tiesības» ir Zudermaņa «Goda» atdarinājums vai ne. Zudermaņa luga izrādīta dažus mēnešus pirms Aspazijas darba parādīšanās. Tematikā abām lugām ir kopīga līnija: tās tēlo bagātās un nabadzīgās ģimenes dzīvi, sievietes morālo pagrimšanu. Buržuāziskā kritika izmanto tematisko kopību, lai apgalvotu, ka «Zaudētas tiesības» ir «Goda» kopija, un līdz ar to noniecinātu tēmas nozīmīgumu latviešu literatūrā. Jaunstrāvnieciskā kritika jautājumu par «Zaudētu tiesību» oriģinalitāti risina, pētot tos momentus, kas šķir abus rakstniekus. Fricis Roziņš rakstā «Labākās famīlijas» norāda, ka Zudermanis ir tipisks buržuāzijas dzejnieks, kam vienaldzīgs trūcīgo ļaužu liktenis, turpretī Aspazijas darbu radījusi līdzjūtība dzīves pabērniem un dzejniece tēlojusi nabago ļaužu dzīvi tik tumšu, «lai grieztu uz viņiem vērību, lai modinātu viņus pašus uz apzinīgāku dzīvi, uz nepaļaušanos citu žēlastībai» («Dienas Lapa», 1894, Nr. 86). Autore centusies saskatīt darba cilvēka traģēdiju, kamēr Zudermanis savas varones paklīšanu tēlo kā bezrūpīgas dzīves alku rezultātu. Bet pati galvenā atšķirība redzama lugas beigās, kad Zudermanis visus samierina. Apkaunotā ģimene priecājas par sāpju naudu, kamēr galvenais varonis ar līgavu zem rokas dodas pretī drošas peļņas izredzēm. Laima turpretī izmisīgi cīnās par savām tiesībām dzīvot cilvēcisku dzīvi, bet, kad tās vairs nevar atgūt, soda pati savu pavedēju un noraida sabiedrības tiesu, iedama pašnāvībā. Ir taisnība kritiķim T. J. «Dienas Lapā», ka
««Zaudētas tiesības» ir oriģināls un patstāvīgs, pati dzīve un rakstnieces garīgā attīstība arī negribot būtu viņu veduse pie sabiedrisku jautājumu cildināšanas. /…/ Ja lugas priekšmets vai ideja liekas vienādi ar domāto paraugu, tad nav jāaizmirst, ka šīs idejas ir vispārības, mūsu dienu piederums un nevis nedaudzo paraugu privātīpašums» (1894, Nr. 77).
Daudzējādā ziņā «Zaudētas tiesības» ir «Goda» pretstats. Ja arī Aspaziju būtu ierosinājis Zudermaņa darbs, tad viņas lugu drīzāk varētu uzskatīt par polemiku ar «Godu», nevis par atdarinājumu.
Pēc lugas iestudēšanas un izdošanas grāmatā daudz tiek runāts arī par tās māksliniecisko meistarību. Visasāk tās trūkumus kritizē tie, kas grib noklusēt darba idejisko saturu. Arī jaunstrāvnieki nenoliedz nepilnības darba veidojumā, bet pasvītro, ka galvenais «Zaudētās tiesībās» ir autores spirgtais gars, kas nepazudīs. Aspazija pietiekoši skaidri lugā parādījusi ainu no nabadzīga darba cilvēka dzīves un viņa attiecībām ar ekspluatatoru, parādījusi šo cilvēku — vienpatni cīņā pret «stiprākā varu», sadzīves apstākļiem.
* * *
Vairāku Aspazijas darbu centrālā tēma 90. gados ir cīņa par sievietes emancipāciju, par sievietes līdztiesību vīrietim garīgajā darbā un sabiedriskajā dzīvē. Šai problēmai ir svarīga nozīme laikā, kad vēl dzīvas daudzas feodālisma paliekas un patriarhālie uzskati. Krievijā
sieviete vēl nevar ieņemt tādus pašus amatus kā vīrietis, izpildīt tādus pašus sabiedriskā darba pienākumus. Arī latviešu konservatīvie laikraksti it bieži publicē garus rakstus par to, ka sievietes mūžsenais uzdevums ir ģimenes kopšana un mājas saimniecības vadīšana, ka gara attīstība nenes sievietei laimi un izkropļo tās dabu. Ja sieviete arī iesaistās ražošanā, viņa saņem zemāku atalgojumu nekā vīrietis. Tā kā vīrs parasti ir vienīgais pelnītājs, tad sieva ir no viņa pilnīgi atkarīga. «Ģimenē viņš ir buržujs, sieva pārstāv proletariātu,» norāda F. Engelss darbā «Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās». Tāpēc — «Sievietes atbrīvošanas pirmais priekšnosacījums ir visa sieviešu dzimuma atgriešanās sabiedriskā darbā.»
Aspazija izbaudījusi labu daļu no ekonomiskajiem un juridiskajiem spaidiem, kādi jāsastop sievietei: vecāku varu meitas likteņa noteikšanā, dzīvesbiedra izvēlē, pilsoniskās sabiedrības aizspriedumus pret sievieti, kura grib būt patstāvīga, utt. Vēl 1902. gadā, kad Aspaziju grib uzņemt Jaunā Latviešu teātra komisijā, pret viņas kandidatūru uzstājas vairāki locekļi, jo — sievietes šādas komisijas statūtos nav īpaši paredzētas.
Jau 80. gadu beigās Jelgavā dzejniece sarakstījusi kādu sieviešu problēmām veltītu apcerējumu, kas vēlāk nozudis. Jaunās strāvas laikā dzejniece vairākos darbos — novelē «Cīņa par nākamību» (1894), lugā «Neaizsniegts mērķis» (1895), rakstos «Tikumības jautājums lugā «Zaudētas tiesības»» (1894), «F. K. kungs un emancipācija» (1895) u. c. — prasa sievietes tiesību paplašināšanu, sabiedrisko aizspriedumu aizmēšanu. Arī vēlākajos gados Aspazija daudzkārt atgriežas pie sievietes tiesību jautājuma, turpinādama un paplašinādama Jaunās strāvas laikā izteiktās domas. Viņas uzmanība koncentrējas uz sieviešu inteliģences slāņa izveidošanu, uz to, lai sieviete varētu piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, pildīt ārstes, skolotājas, ierēdnes pienākumus, vārdu sakot, veikt darbus, kurus tagad, pēc gadiem septiņdesmit, dara galvenokārt sievietes. Var just, ka dzejniece iepazinusies ar materiālistiskiem uzskatiem emancipācijas jautājumā un ka viņai nav sveša A. Bēbeļa grāmata «Sieviete un sociālisms». Sievietes stāvokli sabiedrībā viņa vēro kā noteikta vēsturiska attīstības procesa momentu. Sieviete visos laikos nav bijusi beztiesīga pavarda kopēja. Viņas verdzība radusies tikai reizē ar privātīpašuma nodibināšanos. Raksta «F. K. kungs un emancipācija» Aspazija uzsver: ; ja sieviete nav uzrādījusi tādus panākumus garīgajā dzīvē kā vīrietis, tad tur vainojama nevis fizioloģiskā nepiemērotība, bet gan «apstākļi arī pie tam vainīgi, ka sievietes nav iespējušas sasniegt to garīgās attīstības pakāpienu kā vīrieši».