Dzejniece zina, ka sievietes patstāvība ir izaugusi «iz moderna gara» un ekonomiskajiem apstākļiem. Viņa grib redzēt sabiedriski aktīvu, izglītotu latviešu sievieti, kas savu dzīvi velta darbam tautas labā. Gadus desmit vēlāk, kad studēšana jau kļuvusi par bagātu sieviešu laika kavēkli, Aspazija rakstā «Kāds labums mums no studējošām sievietēm» (1909) asi apkaro cilvēkus, kuri iegūtās zināšanas nedod atpakaļ sabiedrībai derīgā darbā, bet domā tikai par savas peļņas vai izdevīgas situācijas nodrošināšanu.
Tīri publicistiskā veidā domas par sievietes uzdevumu un buržuāzisko laulību Aspazija
izsaka novelē «Cīņa par nākamību». Aspazija asi nosoda faktu, ka sievietes vidusšķirās nesagatavo darba dzīvei, neaudzina tās patstāvīgas un neatkarīgas. Sievietes dzīve līdz pilngadībai ir tikai sagatavošanās laulībai, kas nodrošina tālāko eksistenci. Ja neizdodas apprecēties un zūd vecāku atbalsts, sieviete nespēj sevi uzturēt. Tāpēc laulības ir tikai aprēķina rezultāts. Precētai sievietei, dabiski, izvirzās jautājums, «caur ko tad viņa atšķiras no savas nicinātās līdzbiedres, kura varbūt vēl aiz daudz atvainojamākiem iemesliem, spiesta no bada un trūkuma, savu tikumu atdod par naudu».
Gan novelē, gan publicistiskajos darbos Aspazija daudz raksta par emancipācijas ētisko pusi. Buržuāzijas ideologi nemitīgi apsūdz emancipācijas aizstāvjus netikumības sludināšanā, ģime< nes dzīves postīšanā. Daudz šajā sakarībā nākas dzirdēt arī dzejniecei, jo viņas sacerējumi par sievietes likteni rāda sava laika ģimenes trūdošos pamatus, kritizē buržuāzisko dubultmorāli. Taču Aspazija nebūt neaizstāv sievietes prostitūciju, viņas «netikumību». Kur ir runa par morāles jautājumiem, Aspazija prasa gan no sievietes, gan no vīrieša tīru, skaidru dzīvi. Nākotnes laulībai jādibinās uz patiesām jūtām, garīgu interešu kopības, tikai tad radīsies stipra un augstvērtīga ģimene. Lai to panāktu, tad «sievietei jābūt vienlīdzīgi attīstītai dzīves izpratnes ziņā un vienlīdzīgi izglītotai prāta spējā, īsi sakot, tai jābūt emancipētai», norāda dzejniece referātā «Tikumības jautājums lugā «Zaudētas tiesības»».
Sievieti, kura grib, tāpat kā vīrietis, «līdzi censties priekš nākotnes ideāla», Aspazija tēlo drāmā «Neaizsniegts mērķis». Lugas galvenā varone Velta vēlas «palīdzēt cietējiem», soļot kā līdztiesīgs biedrs blakus mīļotam cilvēkam. Kaut arī autore konkrētāk nenorāda, kādu saturu viņa ieliek Veltas ideālos, taču viens ir skaidrs — uz skatuves redz vairāk vai mazāk veiksmīgi atspoguļotu jauna tipa sievieti, kuras dzīve neaprobežojas ar izdevīgi noslēgtām laulībām, sievieti, kura pretendē uz patstāvību un garīgi pilnvērtīgu dzīvi. Bet Veltu salauž gadsimtos iesakņojusies despotiska attieksme pret sievieti, aizspriedumi, apkārtējās sabiedrības garīgā šaurībā. Autore ar kvēlu naidu protestē pret šādu varmācību.
«Neaizsniegts mērķis» 1895. gadā no jauna sakurina prātus, kas vēl nav norimuši debatēt ap «Zaudētām tiesībām». Kā norāda anonīms kritiķis «Dienas Lapā», tad Aspazijas luga atver desmitiem un desmitiem cilvēkiem acis un liek «ar šausmām pārdomāt savus darbus un savu izturēšanos pret sievieti» (1895, Nr. 206).
Progresīvā kritika uzsver, ka Velta nav izdomāts, bet gan tipisks tēls, ka viņai līdzīgu likteņu ir daudz un līdzīgu laulības dzīvju arī. Tomēr, salīdzinot «Neaizsniegtu mērķi» ar «Zaudētām tiesībām», jaunstrāvnieki pēdējo lugu vērtē augstāk. Laima ir modernākas sievietes paraugs, viņu nomāc tieši saimnieciskie apstākļi, kamēr Velta cīnās tikai ar vecās morāles un tiesību ierobežojumiem.
Emancipācijas jautājuma aktualitāte 90. gados tad arī nodrošina «Neaizsniegta mērķa» panākumus, jo mākslinieciskā veidojuma ziņā luga neaizsniedz «Zaudētu tiesību» līmeni. Galvenie varoņi lielā mērā ir autores ideju rupori, kas spēj uzturēt skatītāju interesi tikai tik ilgi, kamēr viņu paustās domas ļoti svarīgas pašam skatītājam. Pēc gadu desmita, kad sasāpējušās problēmas zaudē savu asumu, kā mākslas tēli tie nespēj ieinteresēt un aizraut.
Pati Aspazija savas Jaunās strāvas laika sadzīves lugas arī vērtē tikai kā spontānu atbildi laikmeta izvirzītajām prasībām.
<Mākslinieciskos trūkumus,» dzejniece norāda Rakstu 1910. gada priekšvārdā, «kā pretstats atsvēra vēl kaut cik meklēšana pēc satura, un tā toreizējās literatūras tradicionāli tautiskajā vispārības līmenī arī bija jauns, spēcīgs saviļņojums. Es uzsveru še vārdu meklēšana, kura vēl nebija saturs pats. /…/ Jaunas idejas kā ziedoņa negaisi sāka uzkāpt pie sabiedrības apvārkšņa, lai raisītu ziemas stingumu. Tās atnesa tik daudz jauna, ka bij jāsteidz tikai uzņemt, jo vairāk uzņemt: kas gan būtu spējīgs bijis te šķirot, vētīt un