pētīt, un izšķirošo iemiesot tam īpatnējā veidā.» * * *
Kā spontāna atbilde laikmeta izvirzītajiem jautājumiem top ari Aspazijas pirmais lirikas krājums «Sarkanās puķes». Tā ir sabiedriski nozīmīga, filozofiski un psiholoģiski bagāta grāmata, kas iezīmē jaunu pavērsienu latviešu lirikas attīstībā. Tajā mijas daudzi motīvi: izmisums ar kvēlu dzīvotgribu, kaislīga mīlestības dziesma ar vientulības tēlojumu, trauksme pretī sapņu pasaulei — ar vēlēšanos ieskatīties īstenības sejā, tāpēc «Sarkanajās puķēs» daudz kas pirmajā brīdī var likties pretrunīgs. Tomēr šis krājums konsekventi virzās uz noteiktu mērķi, uz pārliecinošu atrisinājumu.
Krājuma četras nodaļas četros dažādos pavērsienos atklāj liriskā varoņa iekšējo pasauli, rāda
šo varoni nemitīgos dzīves jēgas meklējumos. Iedama no pārdzīvojuma uz pārdzīvojumu, no atziņas uz atziņu, Aspazija sniedz atbildi jautājumam, ko tieši vai netieši skārusi jau agrākajos darbos, — jautājumam par indivīda vietu sabiedrībā, par viņa dzīves mērķi un uzdevumu.
Pirmo nodaļu «Bez ideāla» ievada rindas, ar kurām dzejniece 1892. gadā nobeigusi poēmu «Saules meita»: «Mūsu dzīve še tik īsa, Cik uz zara putniņš mīt…» Ja kādreiz šīs skumjās vārsmas bijušas pārdomu gala rezultāts, tad tagad tās kļūst par izejas punktu jauniem meklējumiem un vērtējumiem. Tās nes līdzi svelošu nemieru, ka šī īsā dzīve ir nomācoši šaura un nabaga, apsūdzību sabiedrībai, kas ārda cilvēka personību, padara to vienaldzīgu un gļēvu. Mūžs sadrūp kā sausa garoza starp sīkām bēdām un sīkiem priekiem «ikdienības kārtībā». Kailu, tukšu un riebīgu māksliniece redz pasauli «bez ideāla». Tās saimnieks ir «Remdenais», «Ikdienas cilvēks», kas visur cenšas iekārtoties pēc iespējas mierīgāk un ērtāk. Nav viņam dūšas ne lieliem darbiem, ne lielām baudām. Vienīgās rūpes:
Kā tik uz vietas stāvēt ciet',
Kam cīņas, negaisu, kam kara?
Kam slavu gūt un bojā iet?
Aspazijas liriskajā varonī turpretī kvēlo simtiem neremdināmu vēlēšanos. Līdzīgi Ibsena Brandam viņš izvirza lepno lozungu «Visu vai neko!» un lepnā patosā pieteic savu programmu: «Ne vidus ceļu laipot, es gribu pilnību!» Skan alkas pēc liela uzdevuma, pēc plašiem apvāršņiem. Atrast tos vēl nav pa spēkam. Mainīgajā, topošajā un atmirstošajā pasaulē gadu gados krātais cilvēces garīgais mantojums, uzskati un mērķi pakļauti nemitīgām pārmaiņām, agrākos svētumus kritizē un sagrauj prāts. Trauksmaini izskan sauciens: «Kur nolikts mērķis, — kur?»
Atbildes nav. Bet nav arī izmisuma, jo dzejoļiem cauri vibrē kāds neuzveicams spēks. Kvēlā dzīvotgriba, vēlēšanās darboties un likt lietā uzkrāto enerģiju. Dzīvības dziņa, raksturīga visam topošajam. Pāri neatbildētiem jautājumiem, pāri sūdzībām par dzīves stingumu un tukšumu skan vitāls prasījums:
Jel dodat milzeņa domu man, Lai veldzē tā dzīvi no jauna, Un brīvu darbību atverat, Kas rautu iz bezdarba kauna!
Grandiozās hiperbolās veidots, dzejolis ar plašu vērienu glezno gan dzejnieces, gan pašu 90. gadu nemieru, enerģiju un dzīves prieku, kuru rakstā «Jaunā strāva» kā būtisku laika pazīmi izcēlis Rainis:
«Huttena moto «Ich hab's gewagt!» (es iedrošinos) bija mans moto tanī straujajā laikā un reizē arī visas Jaunās strāvas moto. /…/ Un arī cits lielā bruņinieka, gaismas bruņinieka vārds nāk atmiņā no Jaunās strāvas laikiem — es ist ein Lust zu leben! — ir prieks dzīvot!»
Tieši dzīves prieks spilgtu izpausmi rod «Sarkano puķu» nākamajā nodaļā «Pusdienas karstumā». Liriskais varonis ieiet visās krāsās zaigojošā jūtu pasaulē. Romantismam raksturīgais dinamisms, kaislību kvēle atrod izteiksmi arvien jaunos un jaunos kāpinājumos, pretstatos, patosa piesātinātā mīlas apliecinājumā:
Pie Tevis agri rītā esmu, Pie Tevis vēlu vakarā, Pie Tevis glaužos saldos sapņos, Pie Tevis jūtos nomodā. Tu mīti manā karstā elpā, Ikkatrā dvašas vilcienā, No Tevis viss ap mani telpā Skan simtkārtīgā atbalsā
Gleznai, tēlojumam te nav vietas. Jūtu virpulī jaucas izmisums un laime, cenšanās un pagurums, smiekli un asaras. Gar acīm aiztrauc žilbinošs dzirkstēju lietus, nošalc karsta elpa. Izlādējas pārplūstoša personības enerģija. Tā nav biklā un nevarīgā jūsmošana, ar kādu pārpilna 80. un 90. gadu buržuāziskā literatūra. Aspazijas dzeja nav rada arī maigajiem, pustoņos vai — retāk — ar humoru gleznotajiem Blaumaņa un Poruka liriskajiem pārdzīvojumiem. Neremdināmas dzīves slāpes tēmai piešķir dramatismu un reibinošu amplitūdas plašumu. Mīlestība līdz nepazīšanai pārvēlš agrāko dzīvi, domas, uzskatus. Un reizē mīlestība ir laimes devēja, tā plūst caur dvēseli kā silta straume gaismodama un dzīvinādama. Kā kalnā tā paceļ pāri ikdienībai. Tuvāk virs galvas krustojas spožie zibeņi. Dziļāk zem kājām draud tumšie atvari. Gavilēs izlaužas sauciens:
Un aplaimot es spētu Pat visu pasauli!
Ja J. Jansons-Brauns vēl 1893. gadā «Domās par jaunlaiku literatūru» rakstīja, ka «neviens no mūsu «dzejniekiem» neuzdrošināsies apzinīgā lepnumā izsaukt, ka viņš ar stipru roku izraus visaugstāko egli iz Norvēģijas mežiem, to iegremdēs Etnas kvēlošā atvarā, lai neizdzēšami varētu rakstīt pie tumšās debess velves, ka tas «viņu mīl», tad Aspazijas liriskais varonis «Sarkanās puķēs» nāk tieši ar šo drosmi, ar lepnas un pašapzinīgas personības vērienu, gatavs par savu mīlestību cīnīties ar pašiem dieviem.
Trešajā nodaļā «Maldu ugunis» spējā kontrastā sāk skanēt traģiski motīvi. Mīlestība tomēr ir aizgājusi, dzīves rupjie pieskārieni notraipījuši balto dvēseli. Vientulībā un izmisumā skan romantiķiem tik raksturīgais «pasaules sāpju» motīvs. Centrā izvirzās Aspazijas talanta, otra puse — dziļš lirisms, sapņainums, maigums. Visklasiskāk tas izteicas populārajā Mirdzas dziesmā, kas ievietota krājumā ar virsrakstu «Mēness starus stīgo». Autobiogrāfijā dzejniece stāsta, ka šī darba iecere radusies Jelgavā, pašā smagākajā dzīves laikā pēc Daukšu atstāšanas. Kādu vakaru viņa devusies izbraukumā pa Lielupi: