«Bija klusa, skaista mēness nakts… Braucām klusēdami, bet pilnais mēness savus starus tiešām stīgoja klusajā dzelmē. Garastāvoklis bija pacilāts. /…/ Bet pēc skaistā brauciena mani sagaidīja materiālais trūkums un bēdas. Romantika, trūkuma skumjas un brīnišķā nakts virs Driksnas un Lielupes ūdeņiem — viss tas saplūda savādā harmonijā, kas izskanēja no manas dvēseles kā pazīstamā dziesma «Mēness starus stīgo». Tikai tas nenotika tanī vakarā, kad braucām, bet gan vēlāk, šo braucienu atceroties.» («Mana dzīve un darbi», VI.)
Liriskais noskaņojums, ilgas pēc labākas dzīves, vasaras nakts daiļums dod bagātīgu vielu, lai rastos dziļi izjusts, romantiska sapņojuma pilns dzejolis, viens no tiem nedaudzajiem «Sarkanajās puķēs», kur jaušams kolorīts, gleznaina nakts aina. Viegli plūst trohajs, izdalās ar gaumi izvēlētie epiteti — «būras tīra zelta, irklis sudrabvīts», folklorai tuvās personifikācijas — «zvaigznes ceļu rāda, vada auseklīts», plastiskie salīdzinājumi — «zemes ilgošanās tur kā migla klīst». Maiga mākslinieces roka ved lasītāju jaunā apvārsnī, kur nav nesaskaņu, sāpju, disharmonijas.
Bēgšana no dzīves? Jeb varbūt nojauta, ka iespējama cita — saskanīga dzīve, ilgas pēc šīs dzīves? To netieši apliecina pati dzejniece, dzejoļa pēdējo pantu citēdama referātā «Tikumības jautājums lugā «Zaudētas tiesības»». Pienāks laiks, kad «cilvēks sniegs roku cilvēkam, augums cels augumu, dzimums dzimumu» un visi kā brīvi pilsoņi sasniegs jaunu dzīvi «plašajā gara valstībā», kur
Mūžam nebeidzama Gaismas strāva līst.
Raksturīgi, ka pat nodaļā «Maldu ugunis» paguruma motīvi atrod asu autores pretsparu. Pasīvi sapņi nav Aspazijas īstais elements. Ilgas, kas vienubrīd nes lirisko varoni «saldā sapņu pasaulē», nākamajā trauksmaini tiecas dzīvot to pašu pretrunu plosīto zemes dzīvi, kur var sajust laika strāvu «ap sevi dūcošu Un visu bezgalību Sev krūtīs pukstošu!».
Galīgo novērtējumu ilgām pēc «sapņu tāluma» Aspazija dod nodaļas virsrakstā — fantāzijas radītās pasaules mirdzums ir tikai «maldu ugunis», kas uz mirkli aizrauj pagurušo meklētāju. Liriskā varoņa sirds pieder cīņām un kaislībām. Dzejoļu zemteksta visu laiku jūtams skaudrais, neatbildētais jautājums: kur?
Ceturtā nodaļa dod šī lielā jautājuma atrisinājumu. Nodaļu virsrakstiem «Bez ideāla» un «Maldu ugunis» pretstatīts — «Gaismas straume». Kontrastā motīvam «Saldā sapņu pasaulē sadzīs slimā dvēsele» Aspazija citē Leopolda Jakobi vārdus:
Pār zemi varena gara dvesma dveš, Tai līdzīga manīta nav virs zemes mūžam, Tā viļņus vanda no pašas dzelmes augšup.
NodaJas centrā izvirzās jautājums par cilvēka attiecībām pret sabiedrību, par viņa pienākumu pret sevi un citiem.
«Jau nodaļas pirmais dzejolis «Šurp, pagājībai» ir liriskā varoņa tiesa par bezsaturībā un dīkdienībā pavadītu mūžu. Viņš pārmet pats sev, ka nav meklējis lielus ideālus un cīnījies par tiem, ka gļēvi atsacījies no ticības nākotnei, kad ciests kāds zaudējums. Izkristalizējas atziņa — ikviens dzīves mirklis ir neatsverama manta. Tas palīdz personībai pilnveidoties, sasniegt «liesmu pilnu mūžību». Bet tad pašā dzīvē jāmeklē sev darbs un uzdevums. Ar cietējiem līdzi ciešot, jākļūst par cilvēku un jāiekļaujas tūkstošu cīņā par labāku nākotni. Tas ir viens no cildenākajiem atzinumiem, ko Aspazija izsaka 90. gadu dzejā.
Bada, izsalkuma balsis modina no miega sapņotāju. Skarbā dienas gaisma aizdzen mēnessnakts romantiku, pašķiras ilūziju zelta plīvuri, un liriskais varonis redz «skatus riebīgus un drūmus». Nu nepieciešams pasaulei sacīt patiesību — ar draudiem, ar lāstiem.
Tomēr reālistisku dzīves ainu tēlojums dzejā nav Aspazijas nolūks. Novērot, aprakstīt, salīdzināt nav laika, to nepieļauj romantiskais temperaments. Esošais neatrod laika un vietas atspoguļoties trauksmainajās vārsmās. Dzejnieces domas pieder darbībai, tās vērstas uz nākotni. Un tāpēc ar sevišķu spēku «Sarkanajās puķēs» izskan progresīvajā sabiedrībā briestošais nemiers un cīņas prieks. Aspazija ienes lirikā to trauksmi un pacilātību, kas allaž parādās demokrātiskajā mākslā lielu sabiedrisku notikumu gaidās. Likdama krājumā kā moto Heinriha Heines, Leopolda Jakobi, Gustava Hervega vārsmas, viņa īpaši pasvītro, ka 90. gadu noskaņas sabiedrībā ir daļa no nemiera, kas saviļņo pasauli, ka tās nav vienas tautas, bet cilvēces attīstības rezultāts.
Dzejniece kvēli protestē pret apgalvojumu, ka nav iespējamas nozīmīgas sociālas pārmaiņas. Viņa mēģina sabiedrībā un dabā vērojamos procesus skaidrot ar dzīves attīstības likumībām: zinātne atšķetina noslēpumus, paaudze nomaina paaudzi, «arvien uz augšu kāpdama». Dzejolī «Rūdolfam Blaumanim» skan jautājums:
«Kas vēl nav bijis», kā tu zini, Ka nespētu tas ierasties? Vai attīstību pīšļos mini, Ka tā uz reizi apstājies?
Cīnītājs gars ir modrs. Ir dzīvas sirdis, kam «citus žēl», un tās nesīs glābiņu cietējiem. No verdzības lāsta cilvēci glābs jaunlaiku pravietis, un
… Āmuru klaudziens un mašīnu jons Par viņa gudrībām stāsta.
Vairākos 90. gadu dzejoļos, kas cenzūras dēļ nav ievietoti «Sarkano puķu» pirmizdevumā («Jaunā gadā», «Pastarā tiesa», «Jaunā krāsa», «Nākošs laikmets»), skan revolucionārs aicinājums cīņā pret veco pasauli. Gaiss virmo tuvās vētras nojautās. Drosmīgs un spēcīgs Aspazijas varonis iziet pretī draudošiem negaisa padebešiem. Atnākošo jauno gadu viņš sveic ar kaismīgu skubinājumu: