Kā saucēja skaļi dārdoša balss Pār visu cilvēci skani: Ka nācis verdzībai pastaru gals Un brīvības uzvaru zvani I
Vispārliecinošāk revolucionārais nemiers un konsekvence pulsē dzejolī «Pastarā tiesa». Notikuma grandiozās dimensijas, kosmiskā katastrofa kā taisnīgs tiesas spriedums vecajai dzīvei Aspazijas talantam ir vispiemērotākā viela gaidāmo notikumu attēlošanai. Skan vētras zvans, ko iekustinājuši no simtu simtiem balsu saukti draudu kliedzieni. Tumšajos mākoņos uzliesmo balts zibens. Taisns un cēls nāk lielais soģis ar pļaujai gatavu sirpi rokā. Zem viņa soļiem jūk pasaule. Bet dzejniece nejūt šausmas šīs viscilvēces un posta atmaksas ainas priekšā, ar kuru mācītāji gadu simtiem baidījuši tautu. Vecā sagrāve ir jauna rīta solījums, jaunas dienas vēstījums. «Caur gavilēm un lāstiem Nāk — lielā nākotne.»
Kāda būs šī nākotne, par to dzejniece konkrēti nerunā. Taču ir skaidrs, ka tajā valdīs sociāli taisnīgāka iekārta, kur sagrauti «melu un tumsas mūri», kur visi dzīvos no algas, kas gūta pašu pūliņiem. Kad dzejniece jautā nākotnes mūzai tās vārdu, skan atbilde: es esmu — Darbs.
Nākotnes cīņu gaismā tiek atrisināts ari jautājums par dzejnieka vietu dzīvē, par mākslas attiecībām ar īstenību. Jau referātā «Tikumības jautājums lugā «Zaudētas tiesības»» Aspazija uzsver: «Dzejnieks ir visu nicināto un vajāto aizstāvs, viņš neredzīgo acs, mēmo biedinošā, apsūdzošā balss.» Gadu vēlāk viņas estētisko uzskatu plašs izklāsts notiek diskusijā ar Rūdolfu Blaumani. 1895. gada septembrī Aspazija «Dienas Lapā» publicē dzejoli «Atzinums», kurā viņa asi vērtē savu agrāko daiļradi, jo tā nav bijusi pietiekoši saistīta ar aktuālām sabiedriskām problēmām. Mākslas galveno uzdevumu viņa redz cīņā par cilvēces labklājību. Rūdolfam Blaumanim šķiet, ka viņa prasa no mākslas par daudz. Māksla var palīdzēt cietējiem, sniedzot iepriecinājumu vai aizmiršanos, bet radikāli kaut ko izmainīt pasaules likteņos tā nevar. Cilvēces nastas tā nevar iznīcināt.
Rūdolfa Blaumaņa dzejolis «Aspazijai» izsauc dedzīgu, plašu Aspazijas dzejojumu «Rūdolfam Blaumanim». Dzeja nedrīkst eksistēt tikai «sevim vien». Arī klusas līdzjutējas un iepriecinātājas loma tai par niecīgu. Mākslai nevis jāmierina izsalkušie ar puķu smaržu, bet jārisina sasāpējušas laikmeta problēmas. Tai jāgatavo karotāji pret ļaunumu.
Divdesmit četrus pantus garajā dzejolī Aspazija ar apbrīnojamu entuziasmu uzmet dzejnieka darbības programmu: viņš pacels panīkušos spēkus, aizaugušos laukos dzīs jaunas vagas, viņš kopā ar saviem biedriem sapņu valsti pārvērtīs īstenībā un sludinās atnākošo rītu. Aspazija vairākkārt uzsver, ka darbs cilvēces labā, karotāja bruņojums mākslas vērtību nepazemina, bet piešķir tai jaunu — varonīgu un cildenu skaistumu.
Vai mūza mazāk cēla, skaista, Kad pušķota ar bruņogu, Tās acis dusmu starus laista, Tā paceltu tur zobenu?
Mākslinieks ir aktīvs darbinieks sabiedriskajā dzīvē, aktīvs sabiedrisko pārvērtību sekmētājs— tāds ir Aspazijas uzskatu credo 90. gadu vidū un reizē arī Jaunās strāvas estētisko uzskatu credo. Augstu šo Aspazijas nostādi vienmēr vērtējusi latviešu progresīvā kritika. Tieši par citēto četrrindi apcerējumā «Kurp trauc Aspazijas varones?» 1912. gadā raksta Roberts Pelše:
«Savu mūžu visas pasaules dekadenti un «jaunromantiķi» neizgudros daudzmaz nopietnas atbildes uz Aspazijas apbrīnojami izdevīgi uzrakstīto, dziļi nozīmīgo pantiņu.»
Pretstatā zilu actiņu, senču pilskalnu un mīlestības nelaimju apdaiļotājiem tautiskajā literatūrā Aspazija izvirza monumentālu, teiku milzim līdzīgu «Nākotnes dzejnieka» figūru.
Kā praviets, stāvot kalngalā, Tas sludina par briesmām, Un viņa dzeja rakstīta Ar žulti un ar liesmām.
Tā heroiskā pacēlumā noslēdzas dzejoļu krājums, kas sācies ar vienpatņa skumjām par dzīves tukšumu un īsumu. Liriskais varonis, iziedams caur visdažādākajiem, bieži vien pretrunīgiem pārdzīvojumiem, no meklētāja izaug par cīnītāju, no sapņotāja — par darītāju, kas zina savu vietu dzīvē. Laikmets, kas krājuma sākumā nomācis ar seklumu un šaurumu, beigu nodaļā iegūst plašus horizontus, pieteic lielu pārvērtību tuvošanos.
Latviešu lirikā «Sarkanās puķes» ienes daudz jauna un neparasta gan satura, gan formas ziņā. Neparastību nosaka jau krājumā risinātās tēmas. Aspazija, protams, nav vienīgā māksliniece, kas 90. gadu vidū uzstājas kā progresīvu ideju izteicēja dzejas tēlos. Pirms viņas dziedājis «dzelzs cīrulis» Eduards Veidenbaums, asi un konkrēti kritizēdams kapitālistiskās sabiedrības trūkumus un izvirzīdams lozungu: «Zemē kungus, kas lepnībā sēž!» Pelnītu atzinību guvis «nabaga brāļa» dziesminieks Eduards Treimanis. Pērsieša fabulās, Doku Ata un Rūdolfa Blaumaņa satīrās skan apsūdzība sabiedrības ēnas pusēm un līdzjūtība darba cilvēkam. Aspazijas lielākais nopelns «Sarkanajās puķēs» ir trauksmainais dzīves un cīņas prieka sludinājums, cilvēka vitalitātes apliecinājums par spīti grūtībām, nomācošajam laikmeta smagumam un sāpīgajiem personiskajiem pārdzīvojumiem. Viņas dzeja atbalso tuvā negaisa pirmos grāvienus, sveic šo negaisu, traucas tam pretī. Ar tādu dedzību un enerģiju par šiem tematiem līdz 90. gadu vidum ir uzrakstīts vienīgi Veidenbauma varonīgais aicinājums: «Mosties, mosties reiz, svabadais gars!»
Neparasts «Sarkanajās puķēs» arī sabiedrisko un filozofisko motīvu ciešais saistījums ar indivīda subjektīvajiem pārdzīvojumiem, visintīmākajām jūtām. Varoņa iekšējās pasaules atklāsme atklāj daļu no laikmeta rakstura, tā virzošajām tendencēm. Varonis sevi jūt kā sabiedrības daļu, kā aktīvu sabiedrisku spēku. Šīs līnijas spilgtumu nosaka ne tik daudz atsevišķi dzejoļi kā mērķtiecīgā krājuma kompozīcija. Ar «Sarkanajām puķēm» pirmo reizi latviešu literatūrā parādās pilnīgi noskaņota, organiski veidota lirikas grāmata, kur dzejoļi izskan kā tēzes un antitēzes, kas apstiprina kopojošu, lielāku patiesību. Lai cik spilgti būtu atsevišķi darbi, to īstā jēga atklājas kopsakarā, jo tad parādās cilvēka jūtu un uzskatu dialektika, pašas dzīves dialektika. Sajā ziņā krājums atspoguļo arī Aspazijas un Raiņa radošo sadarbību, kopīgos mākslinieciskos meklējumus — arī «Tālas noskaņas zilā vakarā», kas iznāk 1903. gadā, veidotas pēc šī paša principa. Abi krājumi izvirza un atrisina jautājumu, apsūdzība sava laika sabiedrībai pārvēršas par aicinājumu cīņā. Sasaucas nodalu virsraksti un tematika, sasaucas arī atsevišķi dzejoli. Un tomēr katra grāmata pārstāv savu laiku tautas dzīvē, mākslas vēsturiskajā attīstībā.