Sevišķi spēcīgi kopīgais un atšķirīgais jūtams Aspazijas dzejolī «Pastarā tiesa» un Raiņa dzejolī «Pastarā diena», kas sacerēts Slobodskas trimdas laikā. Abiem darbiem izmantota viena bībeles teika. Abus ievada viens moto: «Dies irae…» (Soda diena, šī diena). Rainis Aspazijas dzejoli tulkojis no vācu valodas. Un tomēr — cik atšķirīgas gleznas! Aspazijas Pastarā tiesa nāk kā personificēta taisnības dieve, un tās tēlojums atgādina 19. gs. romantiskās glezniecības iemīļotās alegorijas ar spēcīgu, apgarotu indivīdu centrā. Rainis tēlo gigantisku, ilgi briedušu dabas spēku un masu sacelšanos, kuri smagi, traģiski lauzušies pretī gaismai un atbrīvotai kustībai. Viens un daudzie. 19. un 20. gadu simtenis.
Beidzot, neparasta ir krājuma mākslinieciskā izveide. Mierīgu tēlojumu, vērojumu un rūpīgi veidotu detaļu «Sarkanajās puķēs» grūti atrast. Dzeja pārpilna patosa, aizrautības, neapvaldīta izteiksmes krāšņuma. Salīdzinājumi, metaforas, epiteti sastopami gandrīz katrā pantā. Visur virmo sarkanie toņi, šaudās liesmas, žilbina
6 1152 81 zibeņi. Ne velti pats virsraksts pasvītro, ka no ziedu daudzveidības te paņemtas tieši sarkanās puķes. Straujais, patētiskais runas veids bieži izlaužas retorisku pavēļu formā: «Šurp, vētra, sagrāb mani!», «Šurp, pagājība, man priekš vaiga!». Pretstati, kāpinājumi, atkārtojumi pielietoti gandrīz vai katrā teikumā.
Toties pantu formu, pantmēra izvēlē Aspazijas dzeja vēl maz atšķiras no laikabiedru sacerējumiem. Tā nav atbrīvojusies arī no barbarismu, īpaši ģermānismu pielietojuma, vietām izteiksmes konstrukcijas vēl neveiklas. Smagi skan garās vārdu izskaņas: «ilgošanās», «tumsība», «laimība» u. c.
Jaunais, ko Aspazija ienes latviešu lirikā, modina dzīvu sabiedrības atbalsi. Viņu ātri atzīst par vienu no vadošām figūrām 90. gadu dzejā. Tik naidīgu nostāju kā pret lugām «Sarkanās puķes» nepiedzīvo, ja neskaita uzbrukumus brošūrā «Aspazija un mūsu kritika» (1896, 1897). Buržuāziskā kritika jau ar pirmajām recenzijām meklē Aspazijas lirikas «mūžīgās tēmas», romantisko trauksmi pretī nezināmām tālēm. Jaunstrāvnieki un to pēcteči kritikā turpretī izceļ šīs lirikas sabiedriski organizējošo spēku, tās ciešo sakaru ar 90. gadu progresīvajām idejām. Recenzēdams «Sarkanās puķes» «Austrumā», E. Pīpiņš-Vizulis jau 1897. gadā raksta:
«Bads, izsalkums trauc viņu iz sapņiem, un skati riebīgi un drūmi dailes spožās gleznas jauc. Te ir tas stūra akmens, uz kura Aspazija pēdējā laikā kā uz cietu klinti pamatojas. No šejienes viņa tver pēc nākotnes ideāliem, no šejienes trauc gaismas straumē, gaismā, kas viļņus vanda līdz pašai dzelmei, kas it kā Golfa straume silti apņem visus sāpju bērnus.»
Jānis Asars Aspazijas Rakstu ievadā 1904. gadā izceļ šo grāmatu kā spožāko dzejnieces devumu Jaunās strāvas laikmetam:
«Kā protests pret ikdienību, tā līdzcietība ar cietējiem sasniedz te savu spilgtāko, aktīvāko formu, savu fortissimo. No «Sarkanām puķēm» vairāk kā no citiem darbiem skan pretim balsis kā kliedzoši vētras putni pār jūru.»
Vēl 1961. gadā apcerējumā «No latviešu padomju literatūras divdesmitgadu priekšvēstures» Andrejs Upīts novērtē Aspazijas pirmo lirikas krājumu kā spilgtu romantisma uzliesmojumu latviešu literatūrā, kas «bija neatsverams ieguldījums Piektā gada vispārējā masu satrauksmē». Strādnieku masas un revolucionārā inteliģence 90. gados uztver «Sarkanās puķes» kā savu centienu un mērķu māksliniecisku apliecinājumu. Jaunās strāvas laikā viņa kļūst darba tautai tuva dzejniece.
Dedzi, dvēsele, dedzi, Dedzi un paliec vienmēr kvēlai
'Trīs mācības»
1897gada 20. marta Aspazija, Rainis un Raiņa māte ierodas Lietuvā, nelielajā Panevēžas miestiņā. Rainis sāk strādāt par juristu. Aspazija saimnieko mājās, palīdz tulkot «Faustu», kopā ar Raini studē dažādas literatūras vēstures, vārdnīcas un poētikas, lai varētu atrisināt radušās atdzejojuma problēmas. Pavasarī dzejnieki daudz klejo pa pilsētiņas apkārtni, priecājas par skaisto dabu, interesējas par lietuviešu dzīvi un kultūru. Aspazija pieraksta leišu sakāmvārdus un mīklas.
Tad mierīgajai dzīvei pienāk gals. 1897. gada 20. maijā Liepājā arestē vairākus jaunstrāvniekus. 25. maijā negaidot izkrata dzejnieku dzīvokli. Žandarmi paņem līdzi lielu daļu manuskriptu, laikrakstu, korespondences.
1897 G 31. maijā Raini apcietina. Tomēr ne kā jaunstrāvnieku. Viņam jāizcieš cietumsods zaudētā prāvā par kāda Rašmeijera apvainošanu «Dienas Lapā». Bet ātri kļūst skaidrs, ka lieta būs daudz nopietnāka. Tuvojoties atbrīvošanas dienai, Rainis raksta Aspazijai (ap 26. jūniju):
«Mana dvēselīte, mana dzīvības un cerības nesējiņa! … Varbūt man tomēr būs jābrauc no šejienes uz Liepāju. Notiek tomēr tas, no kā bijāmies. Gribēju Tev tik to vienu teikt, ka Tu esi mana laime, mana dzīvība. Tas man dod spēku ne tik vien visu pārvarēt, bet pat to viegli uzņemt… Priekš tagadējā drūmā laika, kas nāks, man nav ne mazākās nopūtas, ne mazākās asaras… To baudu mēs ļaudīm nedosim — redzēt, ka tie mūs uzveikuši. Gribu būt nopietns, bet ar nokārtu galvu tiem nebūs mani redzēt. Man vispār nekas nevar notikt, kas būtu spēcīgāks par mūsu lielo mīlu.»