26. jūnijā Raini nosūta uz Liepājas cietumu. Citu pēc cita arestē jaunstrāvniekus Rīgā. Sākas Raiņa nopratināšana. Dzejnieka veselība strauji pasliktinās. Pēc tikšanās ar Raini cietumā Aspazija 6. augusta vēstulē izmisusi jautā: «Kas ir ar Tevi? Ko viņi ar Tevi ir izdarījuši?»
Rīgas cietumā, uz kuru Raini pārved 15. augustā, stāvoklis kļūst vēl nopietnāks. Dzejnieks nonāk pat līdz halucinācijām un nesamaņai. Mīļotā cilvēka arests un nezināmas nākotnes draudi, pārpūlēšanās, gādājot par viņa likteni, galīgi nomoka pašu dzejnieci. Par radošu darbu nav ko domāt. Cik iespējams, Aspazija «Mājas Viesa Mēnešrakstam» tulko Flammariona romānu «Pasaules gals» un palīdz Rainim «Fausta» atdzejojuma rediģēšanā un komentēšanā.
Un tomēr — par spīti smagajiem pārdzīvojumiem, atšķirtībai, slimībām — dzejniekos iemīt apbrīnojams sīkstums. Tiklīdz cietuma režīms un veselība ļauj, Rainis ķeras pie «Fausta» tulkojuma, pēc tam atdzejo Ļermontova «Dēmonu». Apcietinājumā radušies ap simt oriģināldzejoļu, kuri kā dienasgrāmatas fragmenti tiek nosūtīti dzīvesbiedrei. Pēdējos gados dzejnieki vienmēr bijuši kopā, allaž pārsprieduši visu, kas viņus interesē kā cilvēkus un kā māksliniekus, meklējuši vienotu dzīves un pasaules izpratni. Tagad par šo meklējumu lieciniecēm kļūst vēstules, piezīmes lasītajās grāmatās, dzejoļu uzmetumi. Dažkārt te līdz slimīgumam asi atspoguļojas katra disonanse, bailes pazaudēt otru un katrs prieks, kas liecina par saskaņu. Dzejnieks ir laimīgs, kad cietumā iesūtītajā K. Ulmaņa «Latviešu vārdnīcā» atrod Aspazijas pasvītrojumus un Panevēžas klejojumu laikā ieliktās ziedu lapiņas vai saņem dzejnieces dienasgrāmatu ar piezīmēm par nākotnes cilvēku. Aspazija kā svētumu glabā Raiņa spieķi un visas vecās grāmatas. Cietumā rakstīts Raiņa dzejolis «Zelta tvaiks» un «Zilganas dzirksteles», te radušās rindas:
Nekad es nebūtu nesis sāpju nastu tik grūtu, Nekad tik daudz saulainu svētlaimes jūtu, Nekad tik karsti centies ar sevi, — Tu, mīļā, man visu dzīvību devi!
(«PilnS dzīve»)
Skaidrāk kā jebkur citur cietuma laikā zīmītēs atklājas, kurp Rainis virza mīļotā cilvēka attīstību. Viņa ideāls — «nākotnes cilvēks» ir brīva, neatkarīga personība, kas nezemojas varas un dieva priekšā, personība, kas pati ir iesākums visam skaistajam, cildenajam, patiesajam.
Nākotnes cilvēka vaibstus Rainis pirmām kārtām meklē Aspazijas sejā, tāpēc viņu ļoti sāpīgi skar dzīvesbiedres pievēršanās dievam izmisuma brīdī. Cita pēc citas no cietuma nāk vēstules un dienasgrāmatas lapas, kurās Rainis ļoti plaši izklāsta savus uzskatus par reliģiju, par morāli, cenšas analizēt Aspazijas personības tapšanu un iekšējo duālismu starp jauno un veco pasaules uzskatu. 1897. gada 27. jūlija vēstulē dzejnieks raksta, ka «vajadzīgs liels spēks, lai ticētu cilvēka labai sirdij un viņa brīvai attīstībai». Šis spēks viņam ir, un to viņš grib ieaudzināt arī Aspazijā. Pieņemt reliģiju nozīmētu atgriezties garīgā atkarībā, sastingumā, kur visu nosaka dieva dotie likumi, konservatīva turēšanās pie vecā, attīstību kavējošā. Rainis skaidri redz, ka arī Aspazijai pašai šī atgriešanās nav pieņemama:
«Tu to nevarēsi ilgi izturēt, tas būtu šausmīgi, ja tik brīnišķīgi skaists spēks sagumtu tvanā, lai mierīgi dzīvotu un nomirtu. Tu tur apakšā nobeigsies ilgās pēc augstajiem, nedrošajiem, vējainajiem kalniem.»
Raiņa morālais atbalsts palīdz tikt pāri smaguma punktam. Aspazija jau pēc sava rakstura nav radīta dzīvei saulainā ielejā. Doma par dzīves dialektisku attīstību, ko tik daudzkārt savās vēstulēs uzsver Rainis, arvien dziļāk ieaug arī viņas pasaules izpratnē un atsedzas dzejā. Un 1897. gada vasarā Aspazija zina, ka uzvarēs, ka palīdzēs arī Rainim strādāt, izturēt apcietinājuma smagumu un šaubas par saviem spēkiem. Kā īstas mīlas, iekšējās skaidrības un apgarotības apliecinājums skan viņas vēstule dzejniekam dzimšanas dienā 30. (v. st.) augustā.
«Šodien Tava dzimšanas diena, un nekā cita es Tev nevaru novēlēt kā mūsu abēju laimi, mūs pašus. Un, ja šai laimei vairs turpinājuma nebūtu, tad mums par iepriecinājumu var noderēt tas, kas bijis. Kaut gan laiks no mūsu pazīšanās un tālākas attīstības ir pagājis smagās savstarpējās cīņās un asarās, šīs asaras ir mazgājušas visu pagājušo, zemisko, bijušo, un dzīve tapa jauna un izpletās lielākos, bezgalīgos plašumos. Mēs pacēlāmies augstāk par citiem, mēs spējām just dziļāk par citiem.
Lai šī apziņa Tevi mierina, lai dod Tev pārliecību, ka Tava dzīve nav pagājusi velti, ka Tu esi pacēlis kaut vienu cilvēku un manai tukšajai dzīvei esi devis saturu… No Tevis es esmu mācījusies valodu, kas skan dziļāk par visām citām valodām, — patiesības valodu.
Tu redzi, es esmu Tavs radījums un ar Tevi kopā sastādu veselu, nedalāmu organismu. Manas dvēseles saknes stiedz dziļi Tavā dvēselē, un, uz kuru pusi mūsu turpmākā dzīve nevērstos, uz rītiem vai uz vakariem, — es Tev sekošu… Mana mīla izlejas pār Tevi kā zelta jūra ar mirdzumu un siltumu, tā izpleš Tavu šauro istabiņu līdz bezgalībai, un, ja Tev ari nav telpas paspert soli, Tu pacelsies spārnos …»
1897. gada decembrī Raini atbrīvo no cietuma par tūkstoš rubļiem drošības naudas. Naudu nākas aizņemties. Lielu daļu dzejnieki dabū no Aspazijas vecākiem, tāpēc tagad smagāk nekā jebkad uz Aspazijas un Raiņa pleciem uzgulst arī Rozenbergu ģimenes apgādības nasta. 21. decembrī dzejniekus salaulā cietuma mācītājs. Baznīcas laulība nepieciešama, lai oficiāli, pēc visiem paradumiem apstiprinātu viņu kopdzīvi un Aspazijai nerastos grūtības, rūpējoties par Raini. Vēlāk, 1920. gadā uzstādamās buržuāziskās Latvijas Saeimā par baznīcas laulības atcelšanu, Aspazija pasaka arī dažus zīmīgus vārdus par savām laulībām: