«Es nebūt negribēju, mani uzskati nebūt nesaskanēja ar baznīcu, bet tikai apstākļi tiešām mani piespieda pie baznīcas laulības, jo citādi no otras puses man nāca policija virsū un es negribēju pazemoties. /… / Šī baznīcas laulība nenotika taisni baznīcā /…/ un tas garīdznieks, kas mani laulāja, izlaida, piemēram, to pantu, kur ir teikts: jūs, sievas, esat paklausīgas saviem vīriem, jo tas vīrs ir tās sievas galva.»
Aspazija dodas dzejniekam līdzi uz Pleskavu, kur viņam jāpaliek līdz tiesas sprieduma pasludināšanai. Nākamo gadu dzejnieki pavada pa daļai Pleskavā, pa daļai uz laukiem, latviešu kolonista Ergla mājās.
Materiālajā un arī garīgajā ziņā tas ir smags laiks.
«Rūpes un slimība, un vājums, un ar pacēlumu, ar prieku nekas netiek veikts,» Rainis raksta vēstulē māsām Ezerlaukām 1898. gada 27. jūlijā. «Šejienes purvainais, aukstais apvidus un mūžīgās rūpes par nožēlojamām, dumjām un netīrām kapeikām «miesas uzturēšanai un vajadzībai» novedušas tik tālu, ka arī veselu cilvēku padarītu slimu, tā kā ar mani ir pavisam cauri. /…/ Ar manu nabaga Elziņu neiet labāk, un tad nāk pārpūlēšanās, darba nespēja, nevarēšana uz ilgāku laiku kaut kā izsisties, un tad pie mums ir tik drūmi, ka Jūs, mīļie bērni, nevarat ne iedomāties.»
Spilgtu liecību par materiālajām grūtībām sniedz Aspazijas rakstītā «Ekonomiskā biogrāfija»: 1897. gadā izdevumi pārsniedz ieņēmumus par 812 rubļiem, 1898. — par 130 rubļiem.
Vienīgais peļņas avots ir rakstniecība. Pēteris un Hermīne Zālītes neatlaidīgi mudina dzejniekus darboties «Mājas Viesī» un «Mājas Viesa Mēnešrakstā». Tas labi saprotams — Aspazijas un Raiņa vārdi ceļ šo nekonsekvento, liberālo izdevumu prestižu. Dzejniekiem savukārt P. Zālītes vadītais laikraksts un žurnāls pēc «Dienas Lapas» slēgšanas ir vienīgie izdevumi, kur iespējams regulāri publicēties un kaut ko nopelnīt, ja negrib stāties sakaros ar lielburžuāzijas presi.
Šajā laikā Aspazija visvairāk vērības veltī tulkojumiem, jo tie veicas visātrāk un tos vieglāk dabūt cauri cenzūrai. Top arī daži oriģināldzejoļi: «Svešiniece», «Tu mani līdzi rauj ar stipru roku…», «Aina», «Lūgšana», «Nav vērts», «Sapnis» u. c. Te jūtama cita Aspazija nekā «Sarkanās puķēs» — smagie pārdzīvojumi jaušami gandrīz katrā vārsmā.
Kad P. Zālītes rokās pāriet atjaunotā «Dienas Lapa», Aspaziju aicina uz Rīgu. Kaut arī šķirties ir grūti, dzejniece piedāvājumu pieņem. 1899. gada 16. janvārī viņa ierodas redakcijā un tūlīt iesaistās darbā. Tuvākie darba biedri kļūst Rūdolfs Blaumanis, Augusts Deglavs, Jānis Poruks.
Kad 1899. gada 31. martā kļūst zināms, ka Rainim pieci gadi jāpavada trimdā Vjatkas guberņā atklātā policijas uzraudzībā, Aspazija gatavojas sekot vīram. Taču no šī nodoma nākas atteikties, jo nav priekšstata, vai trimdā pēc redakcijas darba pamešanas būs kāds ienākuma avots. Bažas izrādās pilnīgi pamatotas. Jau pirmajā dienā pēc ierašanās nozīmētajā vietā — Slobodskas pilsētiņā Rainis ziņo vēstulē:
«Aizliegta: advokatūra (vajadzīga īpaša ministrijas atļauja), grāmatu tirdzniecība, spiestuve, fotogrāfija, viesnīcas ar istabām, aizliegta katra pedagoģiska darbība (stundu došana). Kancelejā drīkst strādāt, bet nevar kļūt par ierēdni.» (17. jūnijā 1899. g.)
Tātad — praktiski nekādas inteliģentam cilvēkam piemērotas nodarbošanās. Gandrīz deviņpadsmit mēnešus nākas gaidīt valdības pabalstu, ko piešķir trūcīgiem trimdiniekiem. Vienīgais ienākuma avots — honorāri un Aspazijas alga redakcijā. Dzejnieki cenšas atlicināt vismaz tik daudz, lai kaut dalu trimdas laika varētu pavadīt kopā. Sava summa aiziet arī Aspazijas tuvinieku uzturēšanai. Vecāki kļūst arvien nespējīgāki, brālis Kristaps smagi slims, bet Zamuēls un Dora, kaut arī strādā, ir nesaimnieciski, bezrūpīgi ļaudis, kuriem nekad ar savu algu nepietiek.
Darbs Zālītes dienestā nav patīkams. Jau
1899. gada jūnijā rodas pirmais konflikts, kad patrons negrib maksāt līdzstrādniekiem par oriģināldarbiem, jo domā, ka honorārs par tiem ieskaitīts mēneša algā. Rezultātā rakstniekam — avīzes līdzstrādniekam nav ne intereses, ne laika nodarboties ar oriģinālsacerējumiem. Vēlāk, apķēries, ka avīze paliks bez daiļdarbiem, Zālīte mēģina kļūdu labot un piešķir Aspazijai, Deglavam un Blaumanim vairākus mēnešus apmaksātu brīvlaiku daiļdarbu sacerēšanai.
Pirmo reizi Aspazija ierodas Vjatkas guberņā
1900. gada maijā. Slobodskā viņa pavada gandrīz gadu un ir nodomājusi aiziet no redakcijas pavisam.
Slobodskā ir maza, tāla nomales pilsētiņa ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju. Pasts līdz Rīgai ceļo vairāk nekā nedēļu. Vietējiem iedzīvotājiem vēl svešas politiskās cīņas. Izsūtītos te uzskata par vieglāk sodītiem kriminālnoziedzniekiem, naudas viltotājiem un kāršu spēlmaņiem. Ziemu Slobodskā iegrimst sniega kupenās, pavasaros un rudeņos — dubļos. Dabai te piemīt valdzinošs, mazliet grūtsirdīgs ziemeļu daiļums un klusums, kas savu zīmogu uzspiež gan Aspazijas, bet jo sevišķi — Raiņa dzejai.
Arī Slobodskā jūt lielās pasaules atbalsis. Te nometināti kādi trīsdesmit politizsūtītie. Ne vienu reizi vien pilsētiņā nonāk nelegālā literatūra, ārzemju laikraksti un žurnāli. Trimdiniekiem izveidojas biedriskas attiecības.
Latvijā Aspazija atgriežas 1901. gada 4. martā. Dzejniece steigusies pie slimā tēva. 20. martā Dāvis Rozenbergs mirst ar vēzi. Aspazija kārto arī Raiņa pirmās lugas «Pusideālists» pārrakstīšanu un interesējas par konkursu, kur viņa visādā ziņā grib lugu iesniegt.
Dzejniece nav domājusi uzkavēties dzimtenē ilgāku laiku. Taču tieši tagad uzliesmo ass konflikts starp «Dienas Lapu» un «Baltijas Vēstnesi» sakarā ar Rīgas domnieku vēlēšanām. Laikraksta īpašniece — Platesa firma pieder vāciešiem, un tie piespiež Zālīti vēlēšanu kampaņā atbalstīt valdošās vācu aprindas. Māmuļnieki šo faktu, protams, izmanto, lai pārmestu Zālītēm pārdošanos tautas senseniem ienaidniekiem. «Dienas Lapai», kas sakompromitējusies Zālītes neprincipiālajā vadībā, draud smaga krīze. Pašās bēru dienās pie Aspazijas ierodas satrauktā Hermīne Zālīte un lūdz dzejnieci visādā ziņā palikt redakcijā. Aspazija prasa Raiņa padomu. Atbildes vēstulē 1901. gada 7. aprīlī Rainis plaši izskaidro savu nostāju pret atjaunoto «Dienas Lapu»: