««Baltijas Vēstnesis» nozīmē nāvi visai latviešu literatūrai. Kaut gan tas bagāts, tam nav neviena paša īsta rakstnieka, visi tikai vidusmēra rakstītāji. «Baltijas Vēstnesis» ir arī reakcijas iemiesojums — ja tam izdotos sagraut «Mājas Viesi» un «Dienas Lapu», tas būtu viens kā saule debesīs un pārvaldītu it visu. Tad jau it visam jāizmirst. «Mājas Viesis» ir, zināms, mans pretinieks, bet pret šo, vēl Jaunāko pretinieku, tam jāizpalīdz. Tu droši vien jau Zālītēm kādreiz esi teikusi, cik neapmierināts es ar «Mājas Viesi» un «Dienas Lapu», bet šeit jau saskaras mūsu kopējās intereses.»
Aspazija nostrādā redakcijā visu vasaru un rudeni. Šoreiz viņa izkaulē tiesības nerakstīt ievadrakstus, kas prasa lielu gatavošanos un laika patēriņu. Redakcijā no jauna ierodas Jānis Asars, kas galvenokārt raksta par mākslas jautājumiem.
1901. gada oktobrī Aspazija brauc uz Slobodsku otru reizi, bet 1902. gada martā atgriežas Rīgā. Asars ir arestēts, un viņa apņemas dot avīzei ik nedējas 150—200 rindu ievadu un oriģināldarbu, kā arī sagatavot iespiešanai «Sīkumus». Augustā viņa dodas atpakaj un paliek Slobodskā līdz pat Raiņa trimdas beigām 1903. gada 2. maijā.
Laika posmos, kurus Aspazija pavada Rīgā, viņa uzmanīgi seko vietējai kultūras dzīvei un arī pati tur aktīvi piedalās. 1899. gada jūlijā dzejniece kā «Dienas Lapas» korespondente apmeklē Zinību komisijas Vasaras sapulces. Kad sākas debates par Raiņa veiktajiem atdzejojumiem, Aspazija kāpj tribīnē un aizstāv rakstnieka tiesības radīt jaunvārdus un izmantot valodas senās formas. Viņai oponē Andrievs Niedra, ironizēdams par tautas valodas izmantošanu daiļradē. Viņš paziņo, ka nevarot sadraudzēties ar «tautas dziesmu un vecu vārdu krāmiem». Tad Aspazija uzstājas otrreiz. Sapulces norisi viņa ar lielu temperamentu 1899. gada 4. jūlijā attēlo vēstulē Rainim:
«Tad es kļuvu nikna un runāju atkal. /…/ Ja
latvietis spēj abstrakti domāt, tad tam jārada arī apzīmējums. Paskaidroju, ka garās galotnes nevar tikt lietotas, pateicu, kas viņš pats ir par vīru, kurš liek Sardū par paraugu, un jautāju, no kurienes tad nāks viņa nākotnes ģēnijs. Vakar viņš teica, ka tam jāizaugot no tautas dzejas, un šodien viņš saka, ka ar tautas dziesmām viņš nevarot sadraudzēties. Tātad pret tautas dziesmām un tautiskumu viņš nupat izteicies, un zinātņu progresa ienaidnieks arī viņš esot! Pie kādas kategorijas tad viņš ir pieskaitāms? Lai viņš tik panāk šurp un pasaka! — Un Niedra klusēja un izmanījās laukā pēc kāda brīža.»
1900. gadā Aspazija piedalās latviešu rakstnieku sapulcēs, kur viņu ievēl par rakstnieku komisijas locekli. 1901. gada vasarā Aspazija Zinību komisijas sapulcē nolasa asu, spara pilnu referātu «Latviešu lirika dažādos laikmetos». Bieži dzejniece uzstājas literārajos vakaros un jautājumu vakaros. 1901. gadā viņa Minerālūdeņu iestādes zālē runā par jautājumu «Kādu ideju Zudermanis gribējis īsti izvest cauri savās >
«Jāņu ugunīs»», novērtēdama Zudermani kā pilsoņu dzejnieku. Gada beigās «Jonatanā» Aspazija aizstāv Ibsena darbos izvirzīto pozitīvo ideālu. Kādā citā sapulcē viņa iztirzā tematu «Kāpēc Šekspīrs liek saviem varoņiem krist, bet Zudermanis savējos atstāj dzīvus?».
Aspazija kļūst pazīstama arī kā daiļdarbu lasītāja. 1901. gadā viņa publiski nolasa Raiņa dzejojumu «Jaunā gadsimteņa nakts domas», Raiņa tulkoto M. Gorkija «Dziesmu par ērgli» («Песня о соколе») un apcerējumu «Par Gētes jaunām dienām». Vairākkārt viņa skandē savus un Raiņa īsos dzejoļus.
Daudz laika paņem darbs redakcijā, materiālu
sagatavošana, tulkojumi. īpaši neradošs maizes darbs ir prozas tulkojumi. Četru gadu laikā dzejnieki kopā sagatavo H. Senkeviča romānu «Kurp eji?», R. Hammerlinga «Aspaziju», E. Bulvera «Pastaro dienu Pompejos», bezgalgaro E. Uhtomska aprakstu «Viņa ķeizariskās majestātes ķeizara Nikolaja II austrumzemju ceļojums» un veselu virkni mazāku sacerējumu, kas bez paraksta ievietoti laikrakstā un žurnālā.
Lielā mērā tāds pats neierosinošs pienākums ir garie laikrakstu ievadi, kuru sarakstīšanai dzejniece izmanto cittautu periodikas apskatus. Ne velti jau 1899. gada 31. martā Rainis raksta:
«Tu esi aprakusi savu skaisto, debešķīgo talantu, un Tu, liela dzejniece, esi kļuvusi tikai par žurnālisti, kur tu nonīksti un nekā nepanāc. Tavs talants ir liels, stiprs un radošs, bet Tev citi ļaudis liek šķirot vairāk vai mazāk netīru veļu, lai atlasītu derīgo. Tur Tu izšķied sevi pašu, neiemantodama ne pateicību, ne slavu.»
No 1897. gada līdz 1903. gadam sakrājas viela tikai vienam dzejoļu krājumam, kas iznāk pēc atgriešanās no trimdas 1904. gadā ar nosaukumu «Dvēseles krēsla». Aspazija saraksta un publicē vairākas noveles un tēlojumus: «Skats brīnumu pasaulē» (1899), «Atena» (1903), «Dzīves brauciens» (1902), «Elfu liktenis» (1902), kā arī dažus garākus dzejojumus: «Gadu simteņu maiņā»
(1900) , «Patiesība» (1900), «Taisnais soģis»
(1901) u. c. Aspazijas noveļu varoņi stipri atgādina Poruka «bālos zēnus» — tie ir trausli sapņotāji, kurus salauž dzīves posts. Aspazija neizveido tos par pārliecinošiem raksturiem, novelēs daudz sentimentalitātes, trūkst īstas mākslinieciskas dzīvības. To izjūt arī pati dzejniece. Par «Atēnu», kur noveles varonis zēns — mākslinieks nosalst pie sava sniega tēla kājām, Aspazija vēstulē Rainim 1902. gada 30. aprīlī raksta:
«Sacerēju to Tavā ietekmē, jo Tu man stāstīji, ka Beļģijā sniegavīrus veidojot mākslinieki. Es to uzskatu par neizdevušos un vāju kompozīciju, jo visu pārmāc refleksija, visu laiku iznāk tikai pamācība.»