Samērā plašu popularitāti iegūst Aspazijas divcēlienu luga «Zeltīte», kura sarakstīta Slobodskā 1900. gadā un kurā māksliniece turpina «Neaizsniegtā mērķī» izvirzītās problēmas. Aspazija tēlo nepieaugušas jaunietes traģēdiju, kad tēvs to ar varu izprecina nemīlamam vīram. Kāzu vakarā viņa pamostas kā no sapņa — pirmo reizi viņa iepazīstas ar savu beztiesību un dzīves riebumu. Šausmās no nākotnes meitene noslīcinās. «Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturē» 1921. gadā Andrejs Upīts nosauc Zeltīti par vienu no «visvienkāršākajiem, vissimpātiskākajiem sieviešu raksturiem latviešu dramatiskajā rakstniecībā. Bērns, kam dvēsele balta un maiga kā nule uzplaucis ūdens lilijas zieds, kā tikko nosnidzis mīksts sniedziņš. Piedur kāju — paliek netīra, nenodzēšama pēda, uzpūš karstu dvašu — kūst un plok.»
Uz lielajām skatuvēm «Zeltīte» neparādās. Toties tā daudz un ar labiem panākumiem uzvesta pašdarbības teātros, aktieru vakaros u. tml. Par vienu tādu uzvedumu Aspazija stāsta Rainim 1902. gada oktobra vēstulē:
««Jonatanā» svētdien uzveda «Zeltīti», un tā loti patika. Beigās tiku izsaukta ar lielu «bravo». Bet «Dienas Lapā» nedrīkst neko rakstīt, jo uzveda bez cenzūras atļaujas — bija slēgts vakars».
Katru dienu uz Slobodsku ceļo Aspazijas vēstule, katru dienu dzīvesbiedrei raksta Rainis. Bez plašā biogrāfiskā materiāla — notikumu, apstākļu, laikabiedru raksturojuma — šī sarakste liecina, ka pats svarīgākais uzdevums Aspazijai trimdas gados bijis — pārliecināt Raini ticēt savam dzejnieka aicinājumam. Ir pienācis laiks, kad Rainis jūt: «Vienkāršs teiciens — «Tev ir talants» mani vairs neapmierina un ir par stipru sacīts» (25. septembrī 1899. g.). Rainis ārkārtīgi asi, pat slimīgi vērtē uzrakstīto. Viņam jāiegūst pārliecība, ka literārais darbs ir viņa īstais pienākums, ka tieši šo darbu viņš veiks labāk nekā citus. Katru uzrakstīto dzejoli Rainis nosūta Aspazijai un ar nepacietību gaida viņas atsauksmi. Taču Rainis ne tikai grib dzirdēt autoritatīvu savas daiļrades vērtējumu. Viņš grib stāvēt blakus Aspazijai. Kā personība, kā ideju bagāts un izteikties spējīgs cilvēks. Gētes «Fausta» tulkojumu Rainis 1899. gada 3. septembra vēstulē nosauc par pirmo lielo mēģinājumu pierādīt Aspazijai, ko viņš spēj, un tāpēc viņš dažreiz jūtas ļoti nelaimīgs, ja kritika atdzejojumu uzskata par kopēji veiktu. Otrs tāds mēģinājums ir luga «Pusideālists», kuru rakstot Rainim acu priekšā vienmēr atradies Aspazijas tēls, un, domājot par lugas varoni Māriņu, viņš centies atminēt, kā dotajā situācijā būtu rīkojusies Aspazija. (Vēstule 13. III 01.)
Aspazija ar prieku un taktu seko visam uzrakstītajam. Viņa ir pirmā Raiņa dzejoļu pārspriedēja, kas lietpratīgi vajadzīgajā brīdī prot ierosināt arī nepieciešamos labojumus. Tā, piemēram, viņa iebilst pret dzejoļa «Jā, riet…» pirmo variantu, kur teikumā «saule aust pātagām tumsu šaust» jūtama nepieciešamība precīzāk
7 H52 97
pateikt metaforu. Rezultātā dzejolis iegūst tagad pazīstamo izteiksmi «staru pātagām tumsu šaust». Saņēmusi Raiņa dzejoli «Rasa klāja zemes vaigu», Aspazija 1902. gada 20. jūlijā raksta:
«Pirmā dabas aina ir ļoti jauka, vienīgi beidzamās rindas — «dimantrotas sagšā sprauda» man nepatīk, ir jau dzirdēts. Sagšas jau ir novazātas, un citādi taču viss ir jauns: zemes vaigs un baltā asru autā tīts.» Rainis dzejoli izlabo, izsvītrodams «dimantrotas».
Ar mākslinieka intuīciju Aspazija nekļūdīgi uztver, ka Rainis ir jauna virziena pārstāvis, neatkarīgs un spilgts "mākslinieks, kas ies patstāvīgu ceļu, pārstāvēs jaunu laikmetu. Viņu pārsteidz šī talanta spēks un daudzpusība, Raiņa dzeja viņai ir jaunas mākslas atklāsme. Saņēmusi dzejoli «Gara gaita», kas vēlāk lielā filozofiskā vispārinājumā noslēdz «Tālas noskaņas zilā vakarā», Aspazija raksta 1899. gada 16. septembra vēstulē:
«Lasot tā nonācu sajūsmā kā sen, sen jau nē. Dzejolītis ir lielisks. Nekad neesmu tā varējusi iedomāties attīstību, jo man nebija tam krāsu. Tagad redzu, ka tomēr ir krāsas. Tavas krāsas mani pārspēj. /…/ Tā ir kā no bezgalības izņemta gaismas aina, bez sākuma un bez gala.»
Vērtēdama Raiņa dzeju, Aspazija īpaši uzsver viņa noskaņu un izteiksmes dažādību, krāsu paletes plašumu un gaišumu. «Tu saproti baltās gaismas nianses, kamēr manas gleznas lielākoties ir asinssarkanas,» viņa atzīmē 1900. gada 24. maijā. Dzejniece mācās no Raiņa tēlojuma daudzpusības.
Viņa saskata Raiņa dzejā vēl vienu ļoti svarīgu momentu — šī dzeja ir titāniska spēka pilna
pat tad, kad tēlo sāpes un ciešanas. Saņēmusi dzejoli «Manas ilgas», kur intīmais pārdzīvojums, ilgas pēc mīļotā cilvēka savijas ar kvēlu ticību nākotnei un darbības alkām, Aspazija 1901. gada 24. martā atzīmē:
«Tava dzeja vispār ir kā briesmīgs, saistošs dabas spēks, kas tik ilgi rūc pazemē, līdz kamēr ar lielu efekta izlaužas uz āru.»
Aspazija neatlaidīgi mudina Raini strādāt radošu darbu, pati būdama gatava uzņemties tulkojumus, saimniecības rūpes, darījumus. Pirmo reizi ieradusies Slobodskā, viņa pārliecina Raini ķerties pie lugas rakstīšanas. Atgriezusies Rīgā, viņa vēstulēs nemitīgi atgādina, ka nav svarīgi, izdosies luga vai ne, bet svarīgi, ka tā vispār tiek rakstīta. Katru atsauksmi, ko Aspazija dzird par Raiņa dzeju vai «Pusideālistu», viņa atstāsta vēstulēs dzīvesbiedram. Abu dzejnieku daiļrade strauji ieiet tautā. Tas dod spēku izturēt trimdas un šķiršanās smagumu.
«Pirms dažām dienām šeit bija arī kāds nabaga cilvēks, slikti ģērbies, apkalpotājs, trīcēdams un drebēdams,» Aspazija stāsta 1901. gada 15. maija vēstulē. «Gribot mani reiz redzēt, esot dzirdējis, ka es redakcijā, un gribot pasacīt, cik loti viņam patikuši mani un Tavi dzejoji, sevišķi Tavi. Tie viņam pasakot tieši to, ko viņš pats izjūtot, it sevišķi viens, ko viņš pateica no galvas, — «Telpas nav izstaipīt tirpstošās dzīslas». Tavi dzejoļi uztraucot, mani iedarbojoties vairāk nomierinoši.»