7*
99
Aspazijas morālais atbalsts, nepārtrauktie mudinājumi palīdz Rainim ķerties pie pirmā dzejoļu krājuma kārtošanas. Slobodskā aizbraukusi, Aspazija veicina šo darbu arī tīri praktiski —
parraksta dzejoļus, izsaka savas domas virsrakstu izvēlē, nodaļu veidošanā.
Ja arī Aspazija ierosina Raini darbam, padara šo darbu vieglāku, idejiskā ziņā dzejnieks ir pilnīgi neatkarīgs. Vēstulēs bieži uzsvērta abu mākslinieku būtiska atšķirība. Aspazija ir spēcīga, temperamentīga personība, bet viņai trūkst noteikta, līdz galam izstrādāta pasaules uzskata. Savā dzejā viņa pirmām kārtām izteic pārdzīvoto, izteic ļoti spontāni, ļoti tieši. Rainim turpretī bieži pietrūkst ārējas enerģijas, toties dzīve konsekventi pakļauta noteiktam mērķim, nemitīgai domas darbībai, pasaules uzskata izstrādei un papildināšanai. Aspazija allaž apbrīno dzīvesbiedrā tieši «spēju domāt». Grūtajos gados viņa dod Rainim vitalitāti, bet Rainis — padziļina Aspazijas domu pasauli, iepazīstina ar jaunām idejām.
«Mūsu attīstība vienmēr ir bijusi tāda: man bija iniciatīva domāšanā, es domāju pamazām, apzinīgi strādāju, Tu ļāvi domām neapzinīgi nobriest,» 1900. gada 1. februāra vēstulē konstatē Rainis. «Manas ikdienas piezīmes un Tavi mazie novērojumi nogulsnējās, līdz viss atklājās it kā dienā. Tu to izteici vēl daudz skaistāk: Tu augi no manām steidzīgi uzrakstītajām domām, kas rodas ik dienas, un kā gatavs produkts no visa tā ir mana paša īniņa.»
Sajā laikā kļūst manāma ari Raiņa — mākslinieka ietekme Aspazijas daiļradē. Paši dzejnieki vēstulēs atklāj, ka Aspazijas lirikā ieskanas ne tikai Raiņa motīvi, bet vietām jūtami arī formas paraugi. Tas gluži dabiski: kopā dzīvojot un kopā strādājot, kopā pārspriežot dzīves un sabiedriskās problēmas, veidojas līdzīgas ieceres. «Tālajās noskaņās», «Sarkanajās puķēs» un «Dvēseles krēslā» dažs labs dzejolis atgādina no viena modeļa veidotus divu mākslinieku zīmējumus.
Rainis no savas puses cenšas darīt visu, lai nodrošinātu Aspazijai normālu literāru darbu. Ar nepacietību dzejnieks gaida, kad Aspazija pametīs Rīgu, jo cer, ka Slobodskā viņai atliks vairāk laika oriģinālsacerējumiem. Viņš izjūt pārmetumus, ka smagajā cietuma un trimdas laikā atrāvis dzejnieci no radoša darba, iejūdzis ikdienas rūpēs un postā. Pabeidzis «Pusideālistu», Rainis 1901. gada 2. jūnija vēstulē izplāno dzīvi un darba laika sadalījumu Slobodskā, lai abiem būtu iespējams nodoties jaunradei:
«Tad mēs iekārtosimies tā, ka tas, kam nebūs padomā lieli darbi, saimniekos virtuvē un darīs maizes darbus. /…/ Es varēšu uzņemties maizes darbus augustam, septembrim, oktobrim, droši vien arī novembrim un decembrim, jo no orģināldarbiem es tik drīz droši vien neatpūtīšos; janvārī, februārī un martā es pamēģināšu tikai sīkākus darbiņus, tā kā Tu, sirdssaldumiņ, vispirms varēsi atpūsties un tad ziemā, decembrī un tālākos mēnešos, ķerties pie lielāka orģināldarba, bet es pie vārīšanas un lielā katla. Pēc tam, vasarā, strādāšu es un vārīsi Tu.
«Stipram būt un uzvarēt» — šie Raiņa vārdi kā moto bieži atkārtojas Slobodskas laika vēstulēs. Un tomēr tanīs ieskanas arī kāda traģiska stīga — Aspazijas izjūta, ka dzīves labākais, vitālākais cēliens jau noslēdzies, žēlums, ka viņa nav satikusi Raini agrāk, kad veidoja savus pirmos darbus, meklēja ceļu uz literatūru.
«Katrā ziņā mēs būtu tapuši kas vēl lielāks un sasnieguši ko vairāk, ja mēs būtu atraduši viens otru tālā jaukā ziedonī, savā vētrainā spēkā. Bet nu mēs esam izšķieduši savus spēkus tur, kur nekā nesaņēmām pretī,» dzejniece saka 1900. gada 9. martā. Brīžiem viņai šķiet, ka tā atrodas uz aizejošā un atnākošā robežas. Kaut arī jūtama jaunā tuvošanās, nav spēka atsvabināties no vecās pasaules, no «beigtā gadu simteņa»:
Kad mani līdzi rauj ar stipru roku, Kur staru tālē redzi nākotni, Vai nemani, ka atpakaļ es ploku?
Es laistos līdzi — spārni vaļā veras, Bet pusnakts rasa viņiem virsū guļ, Tie piemirkuši, smagi lejup sveras, —
dzejniece raksta 1898. gadā. Šīs pretrunīgās izjūtas atspoguļojas arī daiļradē, sevišķi nākamajā dzejoļu krājumā «Dvēseles krēsla».
Sakārtot «Dvēseles krēslu» Rainis skubina Aspaziju jau 1899. gada 4. jūlijā: «Tagad Tev jānāk ar savu otro dzejoju krājumu. Ir taisni īstais laiks. Noraksti man visus savus dzejolīšus īpaši uz pastpapīra, bet labi smalki, vienā pusē. Es tos sagriezīšu un sakārtošu.»
Taču tik drīz Aspazija pie krājuma sastādīšanas neķeras. To izdod tikai 1904. gadā.
«Dvēseles krēsla» radusies starp dzimteni un trimdu, starp pagātni un nākotni. Savā intimitātē un ciešajā saskarē ar autores personiskajiem pārdzīvojumiem tā līdzīga iekšējas krīzes laikā rakstītai dienasgrāmatai. Daudzi krājuma dzejoji ir sarunas ar dzīvesbiedru, atmiņas par kopā pavadītiem brīžiem, sapņiem par kopbūtni:
Gurst spēki — es sapņiem ļaujos,
Tie miera ainas auž:
Es jūtu, tava roka
Man mīļi galviņu glauž.-
No laimes man acis staro Un vaigos dzīvība kaist…
Te- uzpūš auksta pūsma
Un zeltainais sapnis gaist —•
Uz krūtīm galva noslīd, Un žņaugos pamirst sirds, Un ikdienas saltums un riebums Man atkal pretī ņirdz.
Tomēr «Dvēseles krēsla» nav tikai liriska dienasgrāmata. «Mēs neviens vairs nedzīvojam paši savu dzīvi, bet sabiedrisko,» dzejniece atzīmē 1901. gadā nolasītajā referātā «Latviešu lirika dažādos laikmetos». Ja «Sarkanajām puķēm» zīmogu uzspiedis «vētras un dziņu laiks» sabiedriskajā dzīvē, tad «Dvēseles krēslas» kopnoskaņu noteic reakcijas uzbrukums un garīgie atplūdi pēc Jaunās strāvas sagrāves. Tie ievelk skaudras, tumšas līnijas arī Raiņa dzejā. Tie atbalsojas, kaut ne tik tieši līdzdzīvoti, Kārļa Skalbes pirmajos krājumos, Eduarda Treimaņa, Jāņa Poruka, Rūdolfa Blaumaņa lirikā.