«Sarkanās puķes». «Dvēseles krēsla». Kontrasts iezīmējas jau pašos krājumu virsrakstos. Kontrasts ietverts arī grāmatu kompozīcijā. «Sarkano puķu» emocionālais plūdums attīstās pa augšupejošu līniju, no tumsas, maldiem, šaubām — žilbinošas gaismas straumē. «Dvēseles krēslas» liriskais varonis iet projām no siltā pavasara pasaules, kur balts gulbis atvedis ziedoni un pāri laukiem skrien nebēdne meitene. Veras durvis uz nakti, uz salu. Ļaunām acīm lūkojas sarkanas zvaigznes. Laime vīst kā ziediņš karstā rokā. Dzīve, kas šķitusi liela ka Bēthovena sonāte,
aizlokās kā līka iela, Kas mūs pa tumsu noved nomaļā No lielā ceļa, lieliem mērķiem sāņi.
Liriskais varonis atkal nonāk pie jautājuma — vai vērts cīnīties un ciest? Šaubīdamies viņš stāv starp sapni un īstenību, miera alkām un darbošanās dziņām. Remdena, neiekustināma, kā bijusi, tā palikusi cilvēce. Nekur nesagaidīt dusmu zibens uzliesmojuma, neatrast jaunības dedzības, nekur nedzirdēt balsi, kas sludina patiesību.
Un dziļāk un dziļāk Tur, dzīves bezdibeņos, Smacīgos dubļos Rēgojas pretim
Man cilvēces izķēmots, saplosīts vaigs —
Vientulība. Nogurums. Sāpes. Konkrētām, reālām ainām un izteiksmes līdzekļiem Aspazija sava laika konfliktus netēlo. Dzīves pretrunas skar liriskā varoņa dvēseli kā dziļi personiskas izjūtas. Tās izteicas, gan dabas ainas tēlojot, gan nomoda sapņus sapņojot, gan sniedzot modernā interpretējumā senu jūdu teiku. «Mēs nabaga Ciānas bērni!» — šīs rindas varētu likt par moto veselai grupai «Dvēseles krēslas» dzejoļu.
Izpostīts, samīdīts Mums mūsu puķu dārzs! Zemē guļ vītušas Nākotnes sapņu Sārt-sārtās rozītes, Zil-pulkstenltes: Mēs nabaga Ciānas bērni!
īsās, kā elsu aprautās bezatskaņu rindās vibrē žēlums par pārtraukto darbu, izpostīto dzimteni. Bez īpaša krāsu sabiezinājuma, bez daudzvārdības. Vienīgi tiešie un netiešie atkārtojumi, pāriedami no rindas uz rindu, piešķir stāstījumam īpašu smagumu un gausumu. Pēc vispārējās posta ainas traģisko skanējumu vēl pastiprina dziesminieka stāstījums par savu likteni:
Es dziedāju dziesmu, Savas dvēseles dziesmu — Pārtrūka vārdi, Asaras lija, Melns šķidrauts sedza Mūsu balto laimi — Mēs nabaga Ciānas bērni!
Dzejoli noslēdz asonansēm bagātais Bābeles ūdeņu gleznojums. Tumši un draudoši kā pats liktenis tie plūst bez apstājas, bez rimas — «kā šodien, tā rītu, Bez gala — bez gala». Četrās lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem veidotās ainās reljefi un aizkustinoši atklājas verdzībā aizvestas cilts ciešanu stāsts. Atklājas un asociējas ar autores dzīvi un laikmetu.
Raksturīgu reakcijas laika noskaņu nes arī dzejolis «Rudens aina». Plašs, līdzens lauks mākoņainā, aukstā rītā. Klajums bez virsotnēm, bez lepnām, augšuptraucošām līnijām. Sīki, zemei pieplakuši krūmi, aiz purviem smacējošas miglas kā izklāti līķauti. Personificētā, visvarenā Iznīcība aukstām rokām nospiež zaļās dzīvības dzietus,
Un pumpuri, kas nav vēl ziedējuši, Gauž vējā savas gaudas žēli, gari, Raud ziedi, kas par agru nobiruši.
Pāri ainavai gulst stingums un skumjas. Rimst avotiņš kā sirds, kas pukstēt stājas. Vētras dzīti, pieteic nāvi tumši sniega mākoņi. Rudens ainas elpu žņaudzošais smagums aug no rindas uz rindu, no vienas tercas uz otru veselus astoņus pantus. Tad seko pauze. Un jautājums pēc spēka, kas uzdrīkstētos sacelties pret iznīcību. Atbildes nav. Bet jautājums lauztin laužas jaunā kāpinājumā, līdz dzejolis noslēdzas skarbā, it kā no stinguma žņaugiem atraisītā kvartā:
Kam būtu krūtis titāniska spēja, Ka tas pret kailās dzīves saules rietu Kā pēcnācējs no lepnā Prometeja Pats savā nemirstībā tērpies ietu?
Kaut arī «Rudens aina» netiek noslēgta ar gaišu akordu, šādi izvērsts, jautājums jau pats par sevi nes apliecinošu atbildi. Viss nav un nebūs iznīcināts.
Šie «Dvēseles krēslas» dzejoļi savā izcelsmē un veidojumā radniecīgi Raiņa «Tālo noskaņu» lirikai nodaļā «Zem vietulības tumšzaļiem spārniem», sevišķi «Vēlam vakaram» un «Bula laikam». Arī tur dominē tumšās krāsas, liriskā varoņa pārdzīvojums novests līdz galējai izmisuma pakāpei:
Gars pagurst; rokas slābst; ne celt, ne locīti Tik retu siržu plēnēs kvēls vēl rakts, Ko domas dzelt, ko dvēsli sapņiem mocīt!
Krājumus skatot kopumā, tomēr vērojama būtiska atšķirība. Vislabāk to laikam netieši raksturojusi Aspazija 1899. gada 14. septembra vēstulē Rainim, salīdzinot savu dzejoli «Fin de siecle» ar Raiņa «Gara gaitu»: «Es esmu aizejošā gadsimta vakara blāzma, bet Tu — gaišā, austošā diena.» «Tālas noskaņas» ir neredzamas saules caurstrāvota, optimistiska grāmata. «Zem vientulības tumšzaļiem spārniem» dod tikai vienu tēmu kopējā skanējumā. «Dvēseles krēslā» gandrīz visi dzejoļi saistīti ar «Rudens ainai» raksturīgo izjūtu — arī tad, kad Aspazija runā par mīlestību, bērnības atmiņām, nākotnes perspektīvām, arī tad, kad liriskais varonis saslejas protestā pret dzīves slogu. Cēlonis te meklējams pašu autoru attieksmē pret tiem spēkiem, kas sagatavo nākošās sociālās pārvērtības. Slobodskas trimdas laikā Rainis ne tikai jūt jauna revolucionāra pacēluma tuvošanos, bet, tāpat kā agrāk, ir cieši saistīts ar biedriem, kas darījuši un darīs pagrīdes darbu. Aspazija turpretī no praktiskās proletariāta cīņas stāv nomaļu, nākotnes lozungiem viņas izpratnē daudz nekonkrētāks raksturs. «Lauzto priežu» varonis runā kā persona, kas pārstāv masas, «Dvēseles krēslas» liriskajā personībā raksturīgas vientulības jūtas — arī protestā, arī dumpī. Sinī ziņā «Tālas noskaņas» un «Dvēseles krēsla» patiešām pārstāv divus, kaut tuvus laikmetus — viena divdesmitā gadsimta sākumu, otra — gadu vēlāk iznākusi — deviņpadsmitā gadsimta noslēgumu. Jo drūmāku to dara vairākos dzejoļos ieskicētā mākslinieka traģēdija, kurš arī pats jūtas kā aizejošā gadsimta bērns un nespēj saņemt jaunu rītu. «Fin de siecle» — gadsimta beigas ■— ir arī kādas paaudzes beigas, kurai nav bijis lemts sevi piepildīt, kurai darbam bijis dots tikai īss mirklis, meteora uzliesmojums, dzirksteles skrējiens. Vēlākajos krājumos no šiem motīviem izaug kāds cits — dzejniece daudz raksta par varoni — vienpati, kas nācis pirmais, pieteikdams pārvērtību tuvošanos, tāpēc bijis vientuļš un sabrucis zem pārspēka spiediena.