Tomēr «Dvēseles krēsla» nav nevarības dzeja. Pesimismu rada liela un apspiesta spēka sāpes. Indivīda neizlietotā enerģija kā ritumā apturēts ūdens krājas purvā, bet katru mirkli var izlauzties uz āru. 1899. gada 9. decembrī, domādams par dzīvesbiedres pagurumu, šaubām, riebumu pret sīko apkārtējo dzīvi, Rainis zīmīgi saka: «Nākotnes cilvēks ir Tevī, un visas Tavas cīņas ir tikai viņa radīšanas sāpes.»
Lasīdams Aspazijas dzejoli «Dzimtene», kas pārpilns ar ilgām pēc tēvijas, pēc bērnības, Rainis 1901. gada 25. augustā atzīmē: «Tas ir satricinošs, bet reizē spīts un spēka pilns trimdinieka posts. Sis apslēptais spīts un nicinājums nevar būt kādam mazam skribentam, kādam sentimentālam Karamzinam. Tas ir lielums.»
Un tiešām — spīts, varoņa lepnums un spēks, dziļu jūtu kvēle runā gan viņa mīlā pret mājām, gan atieksmē pret dzimteni:
To brīdi, dzimtene, vēl atminu, Kad tavas durvis manim cieti vērās, Man, izstumtai, bij svešu slieksni mīt: Es mieru meklēju tad citās sfērās. Un smagās brūces sāka lēni dzīt — Es atmodos un jutu jaunu dziņu, Un garā tevi pāraugu es sen, Kā meita pāraug sirmo māmuliņu …
Krājumā nav izdzēstas drosmīga un lepna gara ugunis. Reizē ar apsūdzību liktenim skan liriskā varoņa sīkstuma un nesalaužamības apziņa. Ja arī izvirzās jautājums, vai vērts cīnīties par nākotni, kad visi pūliņi pazūd kā pēdas tuksneša smiltīs, vai vērts aizstāvēt «vienmuļo, remdeno» cilvēci, gala atbilde skan: «Ir vērts!» Ja arī liriskais varonis dažubrīd sapņo par mierīgu ostu, «kur pasaul's troksnis vairs nav sadzirdams», izšķirošajā brīdī viņš atkal gatavs cīņai. Viņa aicinājums — «tik vētrā elpot! Tik vētrā būt!». Kad atgriežas mājās pazudušais dēls un pie tēva mājas sliekšņa pagurumā gatavs atsacīties no sava ideāla, atzīt savu vājumu, tad arī tas ir tikai acumirkļa nespēks. Pēdējā brīdī viņš traucas augšup ar lepnu izsaucienu: «Es sevi noliegt nevaru!»
Pats koncentrētākais un spēcīgākais dzejolis krājumā «Dvēseles krēsla» — «Koka spēks». Septiņas divrindes. Septiņas tēzes un antitēzes, ieslēgtas stingrā ritma un atskaņu lokā, kur mūžam zaļojošā dzīvība cīnās ar nāves draudiem. Dialektiska dzīvības procesa izpratne atrod savu izteiksmi dabas tēlā, nenokaujamā koka vitalitātē runā cīnītāja neuzvaramības apziņa:
Ņem nocērt man, cik gribi, zaru, Es vienmēr no jauna ataugt varu.
Lai mani loka negaiss ar vēju, Es taisnis atkal atliekties spēju.
Ņem cirvi, pie pašas saknes man liec, Ņem mani līdz zemei nostu triec —
Es nāvē vēl neesmu pazudis,
Aug klusi mazs zariņš — mans pēctecis.
Kā himna izturībai, sīkstumam, garīgai skaidrībai skan dzejolis «Trīs mācības». Trīs prasības autore izvirza cilvēka personībai, viņa dvēselei: tai jāspīd kā zvaigznei cīņā pret tumsu, tai jāslejas kā koka galotnei lepnai un cēlai, tai jākvēlo kā oglei — arī zem pelniem glabājot liesmas spožumu. Šo uguns kvēlu satur sevī visi labākie «Dvēseles krēslas» dzejoļi.
Iespējams, ka krājuma aktīvā noskaņa izceltos spilgtāk, ja vairākus dzejoļus nebūtu nācies atmest cenzūras aizlieguma dēļ. Kā redzams no Jāņa Ozola vēstules Aspazijai 1904. gada 6. jūnijā, tad cenzors svītrojis «Jauno krāsu», «Nākošo laikmetu», «Laika garu», kas ar savu idejisko akcentu un sparu varēja jūtami ietekmēt krājuma kopskaņu. Ari «Koka spēks» ievietots tikai grāmatas atkārtotajos izdevumos.
«Dvēseles krēslā» Aspazija pirmo reizi pievēršas tēmai, kas dažus gadus vēlāk viņas dzejā ieņem vadošo vietu un dod vielu trim lirikas grāmatām— bērnības un jaunības atmiņu tēlojumiem.
«Sarkanās puķēs», meklēdama atpūtu no ikdienas sāpēm un nesaskaņām, dzejniece tveras «sapņu pasaulē». Tagad to aizstājušas atmiņas par pagātni, par sāpju un nesaskaņu saudzēto bērna patību. Tur nepazīst izmisumu, iekšējās cīņas pašam ar sevi — emocijas, kas «Dvēseles krēslas» tapšanas laikā tā nomākušas pašu autori. Tur tēlojumā vairs nav jāizlīdzas ar zelta un sudraba mirdzumu nezināma daijuma atveidošanā — bērnības atmiņās viss raugās pretī gleznaini uzskatāms un pazīstams — kā pasakā vai tautas dziesmā. Iezīmējas jauns liriskais varonis, kas vēlāk visā pilnībā atklājas «Saulainā stūrītī» un «Ziedu klēpī», — enerģisks, dzīvespriecīgs bērns, pilns ticības savam spēkam un dzīvei.
Aizkustinošā sirsnībā pret bērnu dienu zemi izskan dzejolis «Dzimtene». Sapnis ar īstenību savijies tēlojumos «Pasaciņa» un «Skaistākā princese». Atmiņas pārvēršas krāšņā teikā, kas valdzina ar dziļu iejūtību, graciozitāti, detaļu estētisko zīmējumu. Un ar vieglām, romantiskām skumjām, kas klājas pāri aizgājušam, neatsaucamam:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceju pasaciņa-
Jāj un jāj un neapstājas, Zemes virsū nav tai mājas.
Līdz ar dzejas pamatnoskaņas un tematikas izmaiņu mainās arī tās forma un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Aspazija lielā mērā atsacījusies no košām krāsām, patosa, hiperbolām, kas tik būtiskas «Sarkano puķu» veidojumā. No vienas puses, dzejā ienāk lakonisms un spraigums («Koka spēks», «Ciānas bērni»), no otras — lirisms, sirsnība («Pasaciņa», «Skaistākā princese»). Tiek meklēti maigi, gleznaini apzīmētāji. Liela nozīme bērnības atmiņu tēlojumos deminutīviem.