Aspazijas dzejoļos arvien plašāk izvēršas dabas tēlojums, fons, uz kura atklājas liriskā varoņa iekšējā pasaule vai arī asociējas laikmeta notikumi. Fons ieturēts noteiktā krāsu tonī, bagāts personifikācijām, pilns dzīvības elpas. Liriskā varoņa pārdzīvojums rod atbalsi dabas gleznā, un šī atbalss piešķir tam arvien jaunas un jaunas nianses.
«Dvēseles krēsla» ir atvadas no agrākajiem dzejas tēlu veidošanas paņēmieniem un arī no agrākā dzejas satura. Tās ir atvadas no aizejošā gadsimteņa, kurš nav piepildījis izvirzītos mērķus, atvadas no aizgājušā gadsimta varoņiem, kuri nespēj atraisīties no mirstošā laikmeta nomācošā smaguma, no pagātnes sloga. Grāmatā savu dvēseli atklāj daudz cietis, meklējis un arī vīlies cilvēks, kas tomēr jūt dzīvības lielo pulsu un saglabā sevī gan spītu, gan protestu, gan sapņus. Tā nav dzeja, kas ieraujas sevī, dzeja, kas iekļaujas pasīvā romantisma straumē, kā to dažkārt pārsteidzīgi apgalvojis viens otrs literatūras kritiķis. Patiesi un cilvēciski atspoguļodama vissmagākos liriskā varoņa pārdzīvojumus, šī dzeja raksta apsūdzību laikmetam, kurā «nav vietas, kur var mājot gars». Ne velti Vilis Knoriņš apcerējumā «Vienas dvēseles dziesma» 1913. gadā raksta, ka «sabiedriska šī vārda labākajā nozīmē Aspazijas dzeja te vēl ir pilnīgi».
«Dvēseles krēsla» ir starpposms starp «Zaudētām tiesībām» un «Sidraba šķidrautu», starp «Sarkanajām puķēm» un lirisko biogrāfiju. Un laikam gan viszīmīgāk šīs grāmatas pamatnoskaņu izteic raksturojums, ko Aspazija devusi latviešu literatūrai referātā «Latviešu lirika dažādos laikmetos»:
«Mūsu laikmetu gan dēvē par pesimisma laikmetu, bet mūsu pesimisms nav vairs salkans, raudulīgs un neizskan vairs elēģiskās sērās par pagātni. Mūsu pesimisms ir drīzāk aizdambēts sastrēdzies spēks, kurš laužas uz āru un meklē darbību. Melnie draudošie mākoņi ir pilni ar elektricitāti. Mēs jūtam un neskaidri nojaušam, ka jānāk kaut kam jaunam. Tas matemātiski nav pierādāms, ne ģeometriski ar cirķeli aprēķināms — bet tā miglainais veids mīt mūsu sirdī. Tikai pa acumirkļiem zibens izšaujas iz šiem tumšajiem pesimisma padebešiem un mēs ieraugām brīnišķā spožumā burvīgu nākotnes ainu.»
Arī Aspazijas literatūrkritiskie raksti un darbs žurnālistikā pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, 20. gadsimta sākumā ir spilgta liecība dzejnieces uzticībai demokrātiskas mākslas tradīcijām. No
1898. gada līdz 1903. gadam viņa dod ap trīsdesmit garāku apcerējumu literatūrkritikas un literatūrvēstures jautājumos, vairākus desmitus sīkāku publikāciju un teātra recenziju, bet dažus darbus velta arī sievietes emancipācijai un sievietes lomai kultūras dzīvē.
Bibliogrāfiskie rādītāji atzīmē šādus plašākus Aspazijas apcerējumus par literatūru: «Ibsena Nora» (1899), «Henriks Senkevičs» (1899), «Jaunā holandiešu literatūra» (1899), «Aiz dzimtenes šaurajām robežām» (1900), «Nākotnes romāns» (1900), «Spāniešu romānu rakstnieki» (1900), «Jaunākā krievu lirika» (1901), «Latviešu lirika dažādos laikmetos» (1901), «Moriss Meterlinks» (1901), «Somu poēzija» (1901), «Zorž Zand» (1901), «Dienvidus Āfrikas dzejniece» (1902), «Franču liriķi» (1902), «Cehova drāmas» (1902) u. c. No sievietes emancipācijas problēmām veltītajiem rakstiem kā plašākie jāmin: «Skats senatnes sievietes jūtu dzīvē» (1900), «Sievietes kultūras vēsturē» (1901), «Ko mūsu jaunais gadu simtenis prasa no sievietes» (1902).
Bibliogrāfiskajos rādītājos pieminētie darbi nav vienīgie, kurus «Dienas Lapā» un «Mājas Viesa Mēnešrakstā» publicējusi Aspazija. Kā vairākkārt norādīts vēstulēs Rainim, viņai nedēļā bijis jādod divi ievadraksti, dažādi sīkāki apcerējumi vai atreferējumi no ārzemju žurnāliem utt. Diemžēl tie ievietoti bez paraksta, un pašreiz identificēt tos var tikai daļēji, galvenokārt izmantojot norādījumus vēstulēs. Tā, piemēram, Aspazija sarakstījusi atreferējumus Zinību komisijas Vasaras sapulcēm 1899. gadā par Vēbera, Krodzinieka, Zeiferta priekšlasījumiem (vēstule Rainim 1899. gada 23. augustā). Par Aspazijas sacerējumiem jāuzskata ar pseidonīmu Aa parakstītie darbi «Par rakstniecību Bulgārijā» (1901) un «Zukovskis» (1902). (Sk. Hermīnes Zālītes vēstuli dzejniekiem 1900. gada 13. decembrī un Aspazijas vēstuli Rainim 1902. gada 30. aprīlī.) Turpretī raksts «Kas bija pirmā dzejniece», kaut gan iespiests ar Aspazijas parakstu «Mājas Viesa Mēnešrakstā» 1899. gada 3. numurā, ir Raiņa sacerēts (sk. Aspazijas vēstuli Rainim 1899. gada 17. februārī).
Apcerējumos par emancipācijas jautājumu Aspazija aizstāv idejas, par kurām cīnījusies jau 90. gadu vidū, — sievietes patstāvību un neatkarību, tiesības izvēlēties dzīves ceļu, strādāt piemērotās profesijās.
Raksti par literatūru un teātri savukārt dod diezgan plašu ieskatu dzejnieces estētiskajos uzskatos gadsimtu mijā. Sacerējumu uzmanības centrā arvien vēl ir prasība pēc mākslas ciešas saistības ar sava laika dzīvi. Turpinādama dzejolī «Rūdolfam Blaumanim» uzsvērto domu, Aspazija referātu «Latviešu lirika dažādos laikmetos» ievada vārdiem:
«Uz kurieni kādas tautas kustība dažādos pārejas laikmetos virzās, uz turieni viņai kā austrumu spīdeklis, pestīšanas ceļu rādīdama, iet pa priekšu viņas — dzeja.»
Vairākos rakstos un teātru recenzijās Aspazija kritizē māksliniekus, kuri izvairās no sabiedrisku jautājumu risināšanas. Kad 1903. gadā Pilsētas teātrī uzved austriešu dramaturga Grillparcera lugu «Zelta aunāda», dzejniece rakstnieku skarbi nosoda. Grillparcers Aspazijas izpratnē gan apveltīts ar izcilu talantu un stilista dāvanām, taču izvairās no aktuālu problēmu risināšanas un ne tikai vielu, bet arī idejas saviem sacerējumiem meklē antīkās pasaules teikās.
«Viņš savas jūtas un talantu nav spējis jeb, labāk sakot, aiz karjerista gļēvulības nav gribējis sakausēt ar sava laika prasījumiem. Viņa laikmets bija ievērojamais vēsturiskais 48. gads, kurš dzejniekiem varēja dot lieliskas dramatiskas vielas, bet viņš, savam laika garam galvu aiztinis, ir gājis iz ceļa un savu spēju pārnesis uz citu laiku un zemi /…/ Viņa laikmetam jo vairāk jānožēlo šis pazudušais dēls, kurš dzīvē sev par labāko daļu bija izraudzījies siltu ierēdņa vietu un dzejā mielojās pie klasisko dievu zelta galdiem, kamēr taisni toreiz vairāk nekā jebkad cīņā par tiesībām un taisnību vajadzēja viņa stiprās rokas un veiklās spalvas.»