Kā otru tādu pazudušo dēlu Aspazija raksturo Maksi Halbi. Viņa darbā «Bez dzimtenes», ko Pilsētas teātris uzved 1900. gadā, tēloti nevarīgi, nespēcīgi cilvēki. Tie aizgājuši no vecās dzīves, no vecās tēvijas, bet nevar atrast ceļu uz jauno. Dzejniece recenzijā pārmet Halbem, ka tas izmanto publikas sentimentalitāti un to raudina, nedodams nekādu pamudinājumu citādai, labākai dzīvei:
«Vai dzejas uzdevums vispārīgi nav sacīt ne vien to, «kā tas ir», bet arī to, «kā tas varētu būt», un iet pūlim kā aizrādītāja priekšgalā?»
Garākā rakstā «Nākotnes romāns» (1900) Aspazija arī fantastisko un utopisko romānu autoriem izvirza uzdevumu — parādīt, kā sasniedzama ideālā nākotnes sabiedrība, «kā cilvēki un valsts tiek laboti». Augstu Aspazija vērtē Šandora Petēfi kaujiniecisko daiļradi, tāpat Fridriha Šillera mākslu, jviņa «vētraino dramatismu». Rakstā «Dienvidus Āfrikas dzejniece Oliva Šreiner» (1902) daudz siltu vārdu veltīts rakstniecei, kas savā daiļradē un sabiedriskajā darbībā pro
testējusi pret angļu uzbrukumu apspiestajai būru tautai un centusies sacelt sabiedrības dusmas pret netaisnīgo, traģisko asinsizliešanu.
Runājot par dzejnieka sabiedrisko uzdevumu, cieši blakus izvirzās jautājums par mākslas demokrātismu. Aspazija uzsver, ka mākslas darbs būs spēcīgs un patiess tikai tad, kad rakstnieks ieskatīsies tautas dzīvē, attēlos tās likteni, cīņas un sapņus. Plaši šī doma izvērsta apcerējumā «Franču liriķi» (1902). Franču dzeja savu neparasto uzplaukumu 19. gadsimtenī piedzīvojusi tikai tāpēc, ka tā «atrodas pašā tautas vidū un attēlo pēdējās lieluma mēru un pazemošanu». Kā īsts tautas domu izteicējs un nākotnes pravietis novērtēts Viktors Igo, bet jo sevišķi Beranžē, kura personībā dzejnieka kontakts ar darba tautu un līdzdalība tās problēmu risināšanā izsakās visspilgtāk. Beranžē talanta spēku atraisa tieši viņa demokrātiskums, tautiskums:
«Sis dzejnieks bija īsts tautas bērns un viņas draugs un aizstāvis. /…/ Smiedamies, dziedādams un zobodamies viņš tautu tēlo viņas stiprumā un vājībā, /…/ vieglprātībā un bezrūpībā, kāda tā jau ir pēc savas vecgalliešu dabas. Viņš savus tēlus ņem iz pašas dzīves vidus.»
Aspazija izceļ vēl vienu būtisku Beranžē īpašību: visu mūžu viņš bijis ļoti spēcīgs viengabala rakstnieks un raksturs. Viņš nav svārstījies neauglīgos meklējumos, ir palicis uzticīgs republikānis un vienmēr «bez bailēm sludinājis savu pārliecību». Monolītumu šai personībai piešķīrusi dzijā dzīves izpratne, mīlestība pret darba darītāju.
Uzsverot prasību pēc mākslas demokrātisma, nākas risināt arī metodes jautājumu. Pirmajā brīdī var likties paradoksāli, ka Aspazija, pati būdama spilgta romantiķe, lielā rakstu daļā izvirza prasību pēc reālisma. Taču nevar aizmirst, ka reālisms bija visas Jaunās strāvas karogs un konkrēti izteica progresīvās sabiedrības prasību — atklāt daiļliteratūrā dzīves būtiskās pretrunas. Par reālistiskām Rainis 1903. gadā «Dienas Lapā» nosauc arī Aspazijas lugas «Zaudētas tiesības» un «Neaizsniegts mērķis», tātad kā šādā metodē radītus darbus tos vērtēja arī Aspazija. 19. gadsimta reālistu meistardarbi ar savu sociālo un psiholoģisko problemātiku, ar tēlojuma pilnasinību Aspazijai bija daudzkārt palīdzējuši dziļāk izprast dzīves īstenību. Apcerējumos par literatūru Aspazija augstu cildina Puškinu un Gogoli, Čehova lugas, uzmanīgi seko Ibsena psiholoģiski patieso raksturu attīstībai.
Samērā plaši vairākos rakstos dzejniece pievēršas vācu rakstnieka Hermaņa Zudermaņa daiļradei. Zudermanis saista latviešu publikas uzmanību visus 90. gadus — gan ar «Goda», gan citu lugu uzvedumiem Rīgas teātros. Būdams vācu sīkburžuāzijas mākslinieks, viņš savos darbos reālistiski patiesi tēlo vidusšķiru dzīvi, kad tās, kapitālistiskās iekārtas pretrunu maltas, bezspēcīgi ielaižas kompromisos un meklē samierināšanos cīņu laikmetā.
Bet Zudermaņa daiļradē neatspoguļojas tikai vācu sīkburžuāzijas likteņi. Viņš tēlojis arī proletariātu, un tieši šajā momentā Aspazija saskata autora lielāko nopelnu vācu dramaturģijas attīstībā: viņš ir sapratis laika garu un pievērsis uzmanību nopietniem sabiedriskiem jautājumiem, tāpēc viņa lugas guvušas ievērību, kļuvušas par strīdus priekšmetiem. Tomēr Zudermanim trūkst konsekventas progresīvas nostājas. Izvirzīdams jautājumus, viņš vairās no to principiāla atrisinājuma:
«Viņš, tā sakot, sēd starp diviem krēsliem, tāpat kā tā sabiedrības šķira, kurai viņš kā mākslinieks atrodas vistuvāk. Sīkumos viņš gan parādās ļoti jūtīgs pret tagadējās dzīves iespaidiem, bet paliek arvien pusceļā, bez kā tam būtu dūšas atrisināt sabiedrības problēmu līdz galam» («Hermanis Zudermanis un viņa jaunākā drāma», 1900).
No latviešu rakstniekiem — reālisma aizsācējiem Aspazija izceļ Ādolfu Alunānu, kurš «laidis dziļas saknes tautā». 1899. gadā diskutējot ar Andrievu Niedru Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Vasaras sapulces atreferējumā, Aspazija dedzīgi aizstāv A. Alunāna lugu «Labi cilvēki» tieši tās reālisma dēļ. Alunāns ir smēlis «iz pilnas cilvēku dzīves un rāda mums dzīvības pilnu ainu: rau, tā mēdz pasaulē būt — un ir savu nolūku pilnīgi sasniedzis».
Romantismu Aspazija neaplūko kā reālismam naidīgu virzienu. Pašā romantismā viņa akcentē progresīvo un reakcionāro līniju. Rakstā «Franču liriķi» viņa pretstata franču 19. gadsimta progresīvos romantiķus vācu konservatīvajam romantismam, kas gan satura, gan formas ziņā lūkojas pagātnē un nespēj vācu literatūrā ienest jaunu, možu dzīvību. Interesantas šajā ziņā ir arī Aspazijas piezīmes par vācu romantiķu R. Vāgnera un K. Vēbera mūziku sakarā ar Vēbera operas iestudējumu Pilsētas teātri 1899. gadā. Visas Aspazijas simpātijas ir dinamiskās, pretstatu cīņas un attīstības pilnās Vāgnera mūzikas pusē, tāpēc viņa Vēbera «Burvju strēlnieku» vērtē visai noraidoši: