«Salīdzinot ar Rihardu Vāgneru, Vēbera mūzika izliekas kā liriska balāde pret spēcīgu, dzīvības pilnu drāmu. Visa viņa spēja ir — sentimentalitāte un romantisms. Arī Vāgners ir romantisks, bet viņa romantisms ir pavisam citāds, daudz lielāks un plašāks. Viņš nepastāv atšķirībā starp cilvēkiem un gariem, kuri kā augstākas varas virzina un pārvalda pirmējo likteni, bet savienojas cilvēkā pašā, «mūžīgā apkārtmaldonī» ar Kaina zīmi, kuru iespēj atpestīt tikai tas, kas viņam līdzīgs, jūtas, kas tikpat augstas un dziļas. Šāds romantisms ir īsti cilvēcisks, jo katrs, kas spēj garīgi augt, sajutīs sevī kādu daļu no «mūžīgā maldoņa», kurš nav nekas cits kā domas, kurām nav tēvijas un arī nevar būt, jo tās nepaliek uz vietas, bet attīstās arvien tālāk …»
Vāgnera, arī Bēthovena mūzika Aspazijai tuva visu mūžu. Cildenais, heroiskais, pretstatiem bagātais «Tanheizera», «Loengrīna», «Nībelungu» skaņu raksts daudzējādā ziņā atgādina Aspazijas daiļradi, īpaši mūža otrajā pusē. Vāgnera operu nosaukumus, īpaši «Nībelungus», gan Aspazija, gan Rainis vairākkārt atzīmē savu teiku drāmu materiālos kā paraugu iecerētajiem darbiem. Vairāki Vāgnera operu tēli iedzīvināti arī Aspazijas dzejā.
Referātā «Latviešu lirika dažādos laikmetos» Aspazija pakavējas arī pie tautiskā romantisma vērtējuma. Dodama īsu pārskatu par latviešu dzejas attīstību, viņa atzīmē Ausekļa, Pumpura, Jura Alunāna lirikas nopelnus sabiedriskajā dzīvē, jo šī dzeja nežūžoja sapņos, bet gatavoja cīņai. Pēc Aspazijas ieskatiem, par «mākslas dzeju» gan te vēl nevar runāt. Taču viņa augstu vērtē Ausekļa un viņa laikabiedru romantisma aktīvo, demokrātisko raksturu:
«Šis tautas bērns, uzaudzis tautas sūros sviedros un gaužās asarās, uzstājās it kā bruņota Orleānas jaunava savas tautas priekšgalā, un ar to pietika, jo galvenais nebija māksla, bet vadītājs gars.»
Pretstatā Aspazija asi nosoda tautiskā romantisma atplūdu laika dzejdarus, kas nespēj un negrib ielikt savos darbos kādu nozīmīgu ideju, dziļāku domu. Iedama J. Jansona-Brauna pēdās, Aspazija vēlreiz trāpīgi izsmej tautiskās kokles tramšķinātājus, kumeliņu, caunu cepurīšu un ozolīšu-zemzarīšu apdziedātājus, kā arī nebeidzamo mīlestības gaudu autorus.
Apcerējumu lielākajā daļā romantisms un reālisms Aspaziju interesē galvenokārt no mākslinieka sabiedrisko pozīciju viedokļa. Par metožu mākslinieciskajām īpatnībām un tēlošanas veidu viņa tikpat kā nerunā. Vienīgi referātā «Latviešu lirika dažādos laikmetos» sakarā ar šiem jautājumiem atrodami nedaudzi, toties ļoti interesanti spriedumi.
Gan rietumu, gan krievu literatūrā gadsimtu mijā vērojama prasība pēc jauna stila mākslas, kas bagātāk un daudzpusīgāk atklātu sava laika dzīvi un cilvēka garīgo pasauli. Visur jūtams, ka, Meterlinka vārdiem runājot, — cilvēka dvēsele ir izpeldējusi uz ārpusi. Personība vairāk nekā jebkad agrāk sāk apzināties sevi kā sabiedrības daļu un atbildes lielajiem dzīves jautājumiem meklē ne tikai ārpus sevis, bet arī sevī. Mākslā šis process ir ļoti sarežģīts un stihisks. Rodas jaunu metožu meklējumi, jauni virzieni, kas dažubrīd stāv visai tālu no harmoniskas un patiesas dzīves daudzveidības atklāsmes.
«Dzejas saites ar cilvēci kļuvušas ciešākas,» par šo procesu saka Aspazija, «un, ja arī pēdējā vēl pēc īstā izteikšanās veida tikai meklē un runā dažreiz nesaprotamās, norautās skaņās, pusmīklās un paša priekšmeta vietā dod mums viņa simbolu, tad jāieskata, ka simbolisms, kurš pats par sevi nav nekas pastāvošs, ir tomēr nepieciešama caurejas stadija, līdzeklis priekš mērķa. Galu galā cenšanās iziet pēc dziļākas iekšķības un lielākas patiesības, lai ideja savienotos ar mākslu tāpat kā daiļums ar patiesību, jo, viena no otras šķirtas, tās ir kā miesa bez dvēseles un dvēsele ārpus miesas.»
Dziļas sabiedriskas idejas un patiesi harmoniskas mākslas apvienojumu Aspazija saskata Raiņa lirikā. Līdz ar to Raiņa dzejā viņa redz kvalitatīvi jaunu pakāpi latviešu lirikas attīstībā, pakāpi, ko noteicis esošais laikmets un dzejnieka personība, kas apbrīnojami cieši savienojusies ar šo laikmetu, sadzīves jautājumiem.
«Ar dvēseli, pilnu dailes gleznām un lielu patiesības mīlestību /…/ viņš nevar viegli tikt pāri pār dzīves dziļiem konfliktiem, kā cilvēks viņš par tiem cieš, un kā mākslinieks viņš tos tēlo, un, ko viņš mums pasniedz smalki slīpētos kristāla traukos, ir viņa paša sirds asinis.»
Referātā Aspazija raksturo arī Raiņa tēlošanas paņēmienus dzejā. «Bez lieka patosa un tendenciozas uzbāšanās» viņš sniedz dzīves ainu. Reizēm skarba, reizēm maiga un poētiska tā tēlo vissmalkāk niansētās jūtas, tikko topošas domas. Aiz katra dzejoļa slēpjas kaut kas dziļāks, un, «kur mēs domājam aplūkot tikai skaistas puķes, iz viņām piepeši izšaujas it kā čūska ar zaļi mirdzošām acīm — kāds grūts dzīves jautājums».
Aspazija pasvītro — katram dzejolim Rainis meklē arī jaunu ārējo formu, panta arhitektūru, ritumu, «jo katru dzejoli nevar vis iespraugot jeb izstaipīt katrā formā it kā Prokrusta gultā». Arī «Fausta» tulkojums ir jaunās dzejas priekšdarbs, šīs dzejas valodas sagatavojums, dažādu latviešu lirikā neparastu dzejas tēlainās izteiksmes līdzekļu pirmais izmēģinājums. Pie tam loti auglīgs izmēģinājums — jau 1901. gadā Aspazija konstatē, ka daudzi jauni dzejnieki izmanto Raiņa jauno valodu, ritmu, ka tie «dzejo viņa garā».