Modernajā Raiņa mākslā Aspazija redz ciešu saistību ar dzīvi un asi kritizē vairākus modernus cittautu virzienus tieši šīs saistības trūkuma dēļ. Rakstā «Jaunākā krievu lirika» (1901) viņa atzīmē vairākus krievu dekadentus un simbolistus, kuri gan lepojas, ka mācījušies no Dantes, Gētes un franču dzejas meistaru darbiem, taču neko vērtīgu un nozīmīgu nespēj radīt. Vaina te viena — šo dzejnieku darbos «no kaut kādas idejas nav ne vēsts: viņi maisa krāsas un vārdus kopā, kuriem nav pat īsta sakara». Kā pretstatu šai juceklīgajai, no dzīves atrautajai mākslai Aspazija izvirza pasaules klasiķu darbus. Arī klasiķi meklējuši oriģinālus izteiksmes līdzekļus, jaunus tēlus un krāsas, tomēr:
«Lielie parauga dzejnieki nekad nav ar skaņām tikai spēlējušies vien un nekad zem kājām nav zaudējuši reālisma pamatu, lai tie arī būtu pacēlušies cik augstu ideālu debesīs. Dantem sekoja florentīniešu republikas liktens līdz pat Beatričes paradīzei, un Gēte savu simbolizēto poēzijas ģēniju Eiforionu zīmēja ar reālistiskajiem lorda Bairona vaibstiem.»
Klasiskajā pasaules literatūrā Aspazija redz nenovecojušu paraugu, no kura jāmācās katram lielam māksliniekam. Jāmācās ciešais kontakts ar sava laika dzīvi, jāmācās izteiksmes pilnība. Otrs tāds paraugs latviešu māksliniekam — tautas daiļrade, tautas dziesmas.
īsts dzejnieks Aspazijas uztverē ir vienmēr topoša, radoša un meklējoša personība. Būdams meklētājs un soļodams līdzi sava laika garam, viņš var izteikt šo laika garu un radīt paliekošas mākslas vērtības. Tradīciju apguve un novatorisms ir cieši saistīti. To viņa redz Raiņa mākslā, to viņa cenšas realizēt savā daiļradē, to viņa prasa arī no citiem. Vēstulē Rainim 1899. gada 19. jūlijā Aspazija atzīmē:
«Dzejniekam atļauts brīvi komponēt, viņš var aizgūt no pagātnes un tagadnes un veidot jaunu nākotni.»
Aspazija vairākkārt izvirza jautājumu, kādam jābūt literārā sacerējuma varonim. Referātā «Latviešu lirika dažādos laikmetos» dzejniece norāda, ka 19. gs. beigu cilvēks jūtas piekusis un vājš salīdzinājumā ar seno folkloras, grieķu traģēdijas vai revolūciju laikmeta varoņiem. Noguris tāpēc, ka lielie ideāli palikuši nesasniegti, starp sapņu pasauli un īstenību atklājusies dziļa plaisa. Un tomēr Aspazija allaž taujā pēc spēcīgas un varonīgas personības, pēc audzinoša un iedvesmojoša parauga, kas dotu lasītājam pašapziņu, radītu ticību sev un progresam. Šajā sakarībā viņa, piemēram, 1902. gada recenzijā par «Kamēliju dāmu» Pilsētas teātrī pārmet Aleksandram Dimā, ka lugas galvenā varone ir pārāk nespēcīga. Ja arī viņa var atteikties no laimes mīlestībā, tad garīgi pacelties, atteikties no vecās dzīves — «tik daudz iekšķīga satura viņai nav». Apcerējumā «Ibsena Nora» (1899) Aspazija augstu vērtē šo norvēģu literatūras tēlu tieši kā stipro cilvēku. Nora spēj atrisināt dzīves sarežģījumus un pēc smaga iekšēja lūzuma meklēt jaunu ceļu.
Sevišķi tuvs Aspazijai vienmēr bijis Gētes Fausta tēls. Drāmas rindas
Wer immer strebend sich bemьht,
Den kцnnen wir erlцsen
vairākkārt atkārtojas gan publicētajos rakstos, gan arhīvu materiālos. «Faustā» dzejniece redz atspoguļotu mūžīgās attīstības dziņu, kas tad arī ir cilvēka vitalitātes un neuzvaramības pamats.
«Viņš arī tik droši var slēgt savu līgumu ar Mefistofeli, ka pēdējais tad būtu uzvarējis, kad viņš savās cenšanās reiz pagurtu, jo viņš droši zin, ka mūžīgā dziņa viņā nekad neapklusīs,» Aspazija raksta pēc «Fausta» uzveduma Pilsētas teātrī 1903. gadā.
Arī literatūrkritiskajos rakstos Aspazija vienmēr izvirza prasību pēc raksturu pilnveidošanās un izaugsmes. Kad Andrievs Niedra 1899. gada Vasaras sapulcē pārmet Ādolfam Alunānam, ka viņa tēlos pietiekami neizdalās pozitīvās un negatīvās īpašības, Aspazija runas atreferējumā «Dienas Lapā» aizstāv dramaturgu. Modernā literatūra vairs nedala tēlus melnajos un baltajos, bet arī pašā dzīvē ļaunie un labie nebūt tik spilgti neatšķiras viens no otra. Rakstnieka uzdevums vairs nav rādīt, kā pozitīvie un negatīvie personāži plūcas savā starpā, bet atspoguļot, kā šie raksturi «paši attīstās», jo «cilvēka paša attīstība ir ne vien skatuves drāmas, bet arī dzīves pašas augstākais likums». Šo principu Aspazija cenšas realizēt arī savā daiļradē. Viņas spilgtākie pozitīvie tēli — Mirdza «Vaidelotē», «Sarkano puķu» liriskais varonis — dzīvo attīstības procesā, veidojas iekšējās cīņās un pretrunu pārvarēšanas gaitā. Vēl jo spēcīgāk šis process iezīmējas nākamajos sacerējumos — «Sidraba šķidrautā», «Izplestos spārnos».
Visi Aspazijas literatūrkritiskie raksti nav vienā līmenī. Daži atsevišķi apskati, piemēram, par somu, spāņu, bulgāru literatūrām, nav tik daudz oriģinālsacerējumi, cik vācu un krievu literāro žurnālu, sevišķi «Literarisches Echo» rakstu pārstrādājumi un tulkojumi. Taču spilgtākie no dzejnieces sacerējumiem — «Latviešu lirika dažādos laikmetos», «Nākotnes romāns», «Franču liriķi», «Jaunākā krievu literatūra», autores impulsīvajiem spriedumiem piesātinātie Zinību komisijas Vasaras sapulču atreferējumi, virkne recenziju par Pilsētas vācu teātra izrādēm konsekventi un kaismīgi turpina Jaunās strāvas literatūrkritikas tradīcijas. Daudzas Aspazijas domas sasaucas ar J. Jansona-Brauna, J. Raiņa, J. Asara, V. Dermaņa spriedumiem. Tās ir nopietni vērtējams ieguldījums latviešu estētiskās domas vēsturē un svarīgs materiāls pašas dzejnieces daiļrades labākai izpratnei.