Kāds plašums! Kāda vaļa! Kāda tāle!
«Kāds plašums»
1903 gada 1. maijā dzejnieki Slobodskā saņem paziņojumu par Raiņa atbrīvošanu no atklātas policijas uzraudzības. Jau nākamajā dienā viņi dodas uz dzimteni. Ir sācies jauns posms arī visā sabiedrības attīstībā. Strauji aug strādnieku kustība, tuvojas 1905. gada notikumi. Kultūras dzīvē izzūd depresija, kas bija manāma pēc Jaunās strāvas sagrāves, visi dzīvo satraucošo notikumu gaidās. Spilgti to apliecina kaut vai neoficiālais Raiņa godināšanas vakars 1903. gada 17. jūnijā Majoru-Dubultu labdarības biedrības zālē. Kad uz skatuves parādās Aspazija ar nupat iznākušo «Tālo noskaņu» izdevumu rokās un sāk deklamēt «Bij dziļa ziema», zālē saceļas tādas ovācijas, kādas dažs vakara dalībnieks vairs otru reizi mūžā nepiedzīvo. Dzejnieki ir kā dzīvs apliecinājums spēkam, kuru nevar salauzt cariskie cietumi un trimda.
Demokrātiskajā literatūrā arvien spēcīgāk jūtamas revolucionāras tendences.
«Latviešu progresīvā dzeja (un kritika) reti
kad bijusi tik intensīva kā tieši gados pirms 1905. gada revolūcijas un revolūcijas uzplūdu laikā,» raksta Vitolds Valeinis grāmatā «Latviešu lirika XX gadsimta sākumā» (1973). Citēdams Aspazijas apskatu «Latviešu lirika dažādos laikmetos», ka «visiem lieliem darbiem un cēliem uzņēmumiem dod pirmo virzienu sajūsminājums un sajūsminājuma valoda ir dzeja,» literatūrzinātnieks turpina:
«Šie Aspazijas vārdi apstiprinās laikā no 1902. līdz 1905. gadam. Tad visa tauta dzīvo gaidās un saviļņojumā, kas dod pamatu gan cīņas dziesmu izplatībai, gan rosmei dzejā vispār. Revolūcijas priekšvakarā un tās laikā pirmo reizi visnoteiktāk latviešu revolucionārā un demokrātiskā literatūra sāk cīņu pret buržuāziski nacionālistisko literatūru un arī periodika krasi nošķirojas, jo tā ir sabiedriskās domas un noskaņas paudēja, un progresīvākā lirika «it kā austrumu spīdeklis /…/ ceļu rādīdama, iet pa priekšu». Tuvojošās revolūcijas šalkas visjūtīgāk uztver tieši lirika, pati paceldamās jaunā attīstības pakāpē.»
20. gadsimta sākuma gadi kļūst par latviešu lirikas «zelta laikmetu». Jau gadsimta sākumā plaši pazīstamiem lirikas pārstāvjiem — Zvārguļu Edvardam, V. Plūdonim, J. Porukam, R. Blaumanim, A. Saulietim, Sudrabu Edžum — pievienojas A. Upīts, A. Birkerts, J. Dievkociņš, K. Skalbe, A. Austriņš, Apsesdēls, J. Akuraters, Mākonis u. c. «Var sacīt, ka šajā laikā pirmo reizi sastapās izcilākie XX gadsimta latviešu pirmspadomju lirikas pārstāvji,» norāda V. Valeinis. Gan Rainis, gan Aspazija ieņem vadošās vietas to literātu pulkā, kuri revolūcijas laikā ar lielu entuziasmu sveic notiekošās pārvērtības. Vēlāk šos divus gadus Raiņa atmiņu grāmatā «Kastaņola» (1928) dzejniece atceras kā divas vasaras, «pilnas uztraukuma un mutuļojošas dzīvības, kuras noslēdzās ar 1905. gada revolūciju».
Kādu laiku dzejnieki dzīvo Rīgā un Jelgavā, bet 1904. un 1905. gada vasaras pavada pusizbūvētajā vasarnīcā Jaundubultos. Vasarnīca kļūst par dzejnieku, mākslinieku, sabiedrisku darbinieku pulcēšanās vietu, kurai laika strāvas šalkot šalko cauri. Te ierodas revolucionāri noskaņotās inteliģences pārstāvji, skolotāji. Kādu laiku te uzturas diloņslimais dzejnieks Kārlis Skalbe, kurš kopā ar citiem jaunajiem māksliniekiem jūsmo par «Sarkano puķu» aizraujošo spēku. Bieži te iegriežas Emīls Dārziņš, nākošais «Lauzto priežu» un «Mēness starus stīgo» mūzikas autors. Savus tuvākos draugus te atrod pavisam jauniņā Biruta Skujeniece, topošā aktrise, Aspazijas un Raiņa varoņtēlu atveidotāja. Aspazija ir mājasmāte sabiedrībā, kas interesējas par politiku, literatūru, aktuālajiem dienas notikumiem, par mākslas turpmākajiem uzdevumiem. Antons Birkerts, kas arī vairākas dienas uzturas Jaundubultu vasarnīcā, pēc gadiem raksta Raiņa «Dzīvē un darbos» ievietotajā dzejnieka biogrāfijā:
«Bija te interesanti novērot Raini, tāpat arī Aspaziju un viņas mazo saimniecību, kā arī viņu izturēšanos pret nelielo sabiedrību, kas nereti te salasījās ar viņiem.» Aspazijai nebija nekāds vieglais uzdevums veikt savus dzejnieces pienākumus un gādāt par visiem. Dzejniecei nācās stiept mājās no patālā tirgus it prāvus provianta grozus, ar ko apmierināt literārās sabiedrības ēstgribu. «Interesanti bija redzēt, ka dzejniece, vai nu gatavojot pie kamīna ēdienu,
vai mazgājot traukus, varēja piedalīties ar savām atjautām un humoru, reizēm pat saistītā formā, pie sarunām gan par ikdienišķiem, gan tīri literāriem tematiem.»
Sajā priecīgu satraukumu, nemiera un reizēm bažu pilnajā laikā Aspazija arī literatūrā spēj paveikt ļoti daudz.
1904. gadā iznāk Raiņa un Aspazijas tulkotās Gētes dzejas, galvenokārt mīlas lirika. No astoņdesmit dzejoļiem gandrīz pusi ir atdzejojusi Aspazija.
No 1903. gada līdz 1905. gadam Aspazija gatavo izdošanai lirikas antoloģiju — «Almanahu», kur paredz plaši pārstāvēt izcilāko latviešu dzejnieku sacerējumus, kā arī virkni Gētes, Ibsena, Adas Negri atdzejojumus. Manuskripts saglabājies J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā.
Aspazija uzmanīgi seko Raiņa «Uguns un nakts» tapšanai, pārraksta manuskriptu, vietām pat iecer savus variantus lugai. Pēc atgriešanās no trimdas Aspazija pabeidz lugu «Sidraba šķidrauts», kuras pirmizrāde 1905. gadā iegūst tādu publikas atsaucību, kādu vēl nav piedzīvojis neviens dzejnieces daiļdarbs. Sacerējums, kura daudzajos monologos izteiktas kvēlas brīvības ilgas, labākas nākotnes un patiesības alkas, spilgti apliecina, ka Aspazija pārvarējusi skumjas un nogurumu, kas nomākuši Raiņa trimdas laikā. 1905. gadā dzejniece ar sajūsmu tēlo laika noskaņas lirikā. Heroiskā diženumā skan revolūcijas cildinājums tēlojumā «Dievzemīte» (publicēts 1907. gadā). Dzimtene, kas agrāk bijusi klusa un mierīga, nepretodamās ļāvusi sev aplikt «vergu valgus un kapitālisma važas», šī pati dzimtene tagad pārvērtusies līdz nepazīšanai: