«Bezdievīga tu esi kļuvusi, sātaniska, ateistiska! Vainadziņa vietā tavu galvu rotā sarkana frīģiešu cepure!…
Tu esi atzinusi, ka vairāk nekā baltā nevainība un pelēkā padevība ir brīvības asiņainā varenība.
Laika liesmās stāvēdama, tu esi kļuvusi cieta kā tērauds.
Karsta kā kauja ir tava dvēsele, un tavu acu dzīles mirdz kā zobengali pret sauli.»
Lai izprastu Aspazijas attieksmi pret 1905. gada notikumiem un jo vairāk pret nākamo gadu desmitu sociālajām parādībām, jāatceras V. I. Ļeņina dotais revolūcijas raksturojums apcerējumā «Sociālisms un zemniecība» (1905). Pirmā Krievijas revolūcija ietver sevī divus atšķirīgus dažāda veida sociālos karus:
«Viens ir visas tautas cīņa par brīvību (par buržuāziskās sabiedrības brīvību), par demokrātiju, t. i., par tautas patvaldību, otrs ir proletariāta šķiras cīņa pret buržuāziju par sociālistisku sabiedrisko iekārtu.»
Kaut arī «kapitālisma važu» un «tumšo miljonu» problēma ieskanas vienā otrā Aspazijas daiļdarbā, dzejniece interesējas galvenokārt par «pirmā kara» jautājumiem. Te viņas un Raiņa daiļrades būtiska nianse, pasaules uzskatu atšķirība. «Vētras sējā» variējas «otrā kara» lozungs «Visu zemju vārgdieņi, savienojaties!». Aspazijas darbus caurstrāvo protests pret monarhismu, pret despotismu, prasība pēc demokrātijas, pēc personas atsvabināšanas no fiziskiem un garīgiem spaidiem.
Aspazija piedalās dažādos tā laika progresīvās inteliģences pasākumos, vairākkārt uzstājas sarīkojumos. Kā reģistrēts baltvācu sastādītajā «Baltische Revolutionschronik» (1907), tad 1905. gada novembri viņa latviešu tautskolotāju kongresā runā debatēs par reliģijas mācīšanu skolās un pieprasa dievvārdu vietā iepazīstināt bērnus ar «populāru loģiku, ētiku un estētiku». Otra plašāka uzstāšanās notiek pēc cara manifesta pasludināšanas Jaunajā Latviešu teātrī, «Sidraba šķidrauta» izrādes laikā. «Dienas Lapa» ir atreferējusi šīs 30. oktobra runas saturu:
«Dziji sajustā runā dzejniece tad nu norādīja uz dzejas nozīmi vispārējā cīņā un latviešu dzejas un dzejnieku apstākļiem. Lai gan ne ar šķēpu un zobenu, tomēr dzejnieki arvien bijuši tieši un netieši cīnītāji. Tā Francijā lielajā atsvabināšanās cīņā, tā tagad Krievijā, tā arī pie mums, latviešiem. Jautādama, vai latviešu dzeja ir tik brīva, ka var izpildīt brīvas tautas prasības, dzejniece atbildēja, ka latviešu mūza vēl nav brīva, un tad raksturoja latviešu dzejnieku grūto likteni. Cik daudz pūļu, cik daudz izturīgas centības nevajaga, kamēr tiek pie vajadzīgās izglītības. Tad joprojām kā slogs nospiež maizes jautājiens, garīgas važas uzliek cenzūras inkvizīcija, latviešu kritika nesaprot dzejniekus … Tagad visam jātop citādam: brīvā tautā lai dzīvo brīva māksla! Runu uzņēma ar nerimstošiem aplausiem» (1905., Nr. 241).
1904./05. gadā notiek daudzi Raiņa un Aspazijas dzeju vakari. Lielu daļu no tiem organizē aktieris J. Duburs, uzstādamies kā deklamētājs un dziedātājs (piemēram, 1905. gada 24. jūlijā Horna koncertzālē, 11. novembrī Sabiedrības zālē, 18. oktobrī Amatnieku biedrības zālē u. c.). Aspazijas dzejas deklamē dzejniece Viola, R. Blaumanis, K. Krūza, Aspazija pati. 1905. gada 24. aprīlī plašu Aspazijai veltītu vakaru sarīko
Jelgavas Latviešu biedrības rakstniecības nodaļa, kad T. Zeiferts lasa referātu par dzejnieces liriku, Līgotņu Jēkabs — par sieviešu tipiem Aspazijas drāmās.
«Aspazija ir karotāja,» saka Teodors Zeiferts. «Viņa kā Debora cīņas troksnī dzied savas cīņas dziesmas. Tā viņa ir atdevusies savam laikmetam, tam atdevusi savas bagātās gara dāvanas, savu mieru, pat daļu no savas nemirstības lauriem. Viņa, šī apbalvotā un izredzētā, kas būtu varējusi tais cieti nostiprinātās vietās, kuras vēl sekmīgi turas pretī laikmeta vējiem un zemestrīcēm, atrast patvērumu mierīgi laimīgai dzīvei un ideālai mākslai, ir kalpojusi un cīnījusies to rindās, kam jākalpo un jācīnās un kas savās sastrādātās rokās nes nākotni.»
Toreiz kā gājām! Toreiz kā skrējām! Līdzīgi liesmām, Nestām pa vējam —
vēlāk šī skaistā un bargā gada izjūtas Aspazija atceras dzejoļu krājumā «Izplesti spārni».
1905. gada notikumiem Aspazija veltī vairākus darbus. Nozīmīgākais un mākslinieciski augstvērtīgākais no tiem — atturības biedrībai «Auseklis» dāvātais dzejolis «Kāds plašumsl», kas rakstīts, sākot biedrības 1905. gada sezonu. Spēcīgi un līksmi te atskan revolūcijas iedvesmotā cilvēka gaviles, kurš nometis verdzības slogu un sveic brīvību:
Starošas acis, Smaidošas sejas, Svaiguma viļņi Lejas un lejas, Atelpo krūts: Kāds plašums! Kāda vaļai
Dzejoļa vidusdaļā ieskanas bažas, ka brīvības balsi draud noslāpēt reakcija, ka atpakaļ atbīdītās tumsas velves atkal «velkas kopā kā melna cilpa» un nāves upe gaida upurus. Taču pretī reakcijas draudiem liesmo brīvības cīnītāju apņemšanās aizstāvēt savus iekarojumus, atbrīvoties no bailīgiem līdzskrējējiem. Zaudējumi ir un būs. Būs upuri. Tā ir cīņas likumība. Bet to spēku, kas modies jaunai dzīvei, vairs nevar satriekt neveiksmes un zaudējumi.
Mēs jaunības pilni 1 Uz priekšu! Uz priekšul Lai plecs stumj plecu, Kā vilnis dzen vilni, Sliedz dūre ar dūri Par dzīvu mūri…
Cīņas entuziasms skan arī dzejoļos «Brīvība» un «Memorandum» («Laika noskaņas»). Aspazija redz revolūciju kā tautas viszemāko slāņu cīņu par savām tiesībām. Ir sacēlusies «apspiesto un beztiesībnieku zints». Kā apsūdzību tā nes uz augšu visu gadu simtos sakrāto rūgtumu, sāpes, sapņus un pārvērtību alkas.
«Memorandumā» izteikts ass pārmetums latviešu inteliģencei, kas nav godam gaidījusi «laika atnākšanu», kas uz tautas labklājību gan pildījusi kausus, bet tās labā nav spērusi ne soli. Aiz raibās kņadas dzīves virspusē, aiz visiem dekadentiem, simbolistiem,, misticistiem un demonistiem, aiz konfeti kaujām, papiljoniem un katiljoniem bez sava aizstāvja cietuši tie «tumšie milijoni, Kam visas dzīves raizes Tik kumoss maizes». Tagad atnākusi viņu diena, lai celtu «lielo nākamības ēku». Revolūcijai ir jāuzvar.