Dzīvajiem skan mirušo novēlējums: izpildīt nepabeigto darbu. Un tāpēc:
Mums nākotni veikt, Mums darbu beigt, Steigt! Steigti
1905. gada beigas dzejnieki pavada Rīgā, savā dzīvoklī Marijas ielā, pretī Berga bazāram. Kā Aspazija atzīmē rakstā «Skaists un liels ir cilvēka mūžs» (1932), tad ļaudis viņu miteklī plūduši iekšā un ārā, «galvenokārt dažādu grupu pārstāvji, laucinieki». Lielākā daļa apmeklētāju bijuši aktīvi sociāldemokrāti un arī Centrālās Komitejas locekļi. Daudz ciemojies Jānis Asars, Augusts Kirhenšteins un citi sabiedriski darbinieki.
Soda ekspedīciju teroram pastiprinoties, Rainis decembrī dodas pie tuva drauga Viļā Šiliņa uz Randeni. Vēlāk tur ierodas arī Aspazija. No šejienes dzejnieki aizbrauc uz Poliju pie inženiera Priedīša un ar viņa palīdzību pāriet Vācijas robežu. Pēc tam Rainis un Aspazija dodas uz Šveici. Tas, izrādās, arī ir bijis pats pēdējais brīdis: 1906. gada 13. februārī Rainis jau ir ievests «Žandarmērijas pārvaldes meklējamo personu sarakstā» ar uzdevumu policijas ierēdņiem — «atrast, apcietināt un nodot Vidzemes Guberņas Žandarmērijas pārvaldes priekšnieka rīcībā».
Tā noslēdzas divus gadus ilgais darbības periods dzimtenē un sākas emigrācijas laiks.
1905. gadā Aspazijas popularitāte sit jaunu augstu vilni ar «Sidraba šķidrauta» izrādēm Jaunajā Latviešu teātrī.
Personības attīstība, lieli mērķi, kam pakļauts viss mūžs, atteikšanās no ikdienas laimes diženu uzdevumu vārdā, ko vienā dzīvē un vienā paaudzē nemaz nevar sasniegt, — šīs tēmas jau 90. gados izceļas gan Aspazijas, gan Raiņa mākslā. Tās ir tēmas, kas atrodamas visu laikmetu nozīmīgākajos mākslas darbos, jo allaž raksturojušas jūtu un pienākuma, vienpatņa un masu attieksmju, cilvēka aicinājuma un laimes problēmas. īpaši spēcīgi tās allaž iezīmējušās lielu vēsturisku pārmaiņu priekšvakaros: ir taču svarīgi tīri filozofiski noskaidrot cīņas nepieciešamību, varonības, uzupurēšanās jēgu.
Kad gadsimtu mijā Krievijā jūtams jauns revolucionārās kustības pieaugums, Rainis intensīvi meklē materiālus filozofiskai drāmai, kas atspoguļotu mūžīgo Uguns un Nakts cīņu — dabā, sabiedrībā, cilvēku dzīvē. Sākumā viņš pievēršas Kurbada tēmai, bet, dzimtenē atgriežoties, izšķiras par Lāčplēša teiku. Paralēli top Aspazijas «Sidraba šķidrauts». Dzejnieki pirmo reizi latviešu dramaturģijā izmanto fantastisku vielu, teiku tēlus aktuālu laikmeta problēmu izteikšanai, sabiedrības vēsturisko procesu atspoguļošanai.
Literatūras vēsturēs par «Sidraba šķidrauta» sarakstīšanas laiku parasti uzrāda 1904. gadu. Taču lugas sākumi meklējami jau Slobodskā. Aspazija to sevišķi uzsver 1905. gadā, kopā ar Raini sastādītajā vēstulē «Dūna Zeitung» redaktoram, kad lugas lielā sabiedriskā skanējuma dēļ nākas izvairīties no atklātām denunciācijām šinī vācu lapā:
««Sidraba šķidrauts» jau 1903. gada septembrī, tātad ilgi pirms kara sākuma, bij uzņemts Latviešu teātra repertuārā. Luga ir rakstīta 1901. un 1902. gadā. Tikai cenzūras apstākļu dēļ /…/ lugu gadu vēlāk — 1904. gada oktobrī atļauj uzvešanai.»
Par to, ka luga bijusi gatava jau 1903. gadā, liecina arī Jāņa Asara priekšvārds Aspazijas Rakstiem 1904. gada pavasarī, kur šis darbs pieminēts kā pabeigts, un R. Blaumaņa vēstule Leontīnei Veserei 1904. gada 3. maijā:
«Gada sākumā es biju Pēterburgā. Atceļā apmeklēju Aspaziju Jelgavā. Viņas vīrs un viņa apdzīvoja divas istabas. Viņa lasīja man savu jaunāko lugu. Kad man tikai trīs cēlienus dzirdējušam bija jādodas prom un es stāvēju uz ielas, man bija tā, it kā es būtu nokritis no debesīm.»
Par to, ka luga nodota iestudēšanai Rīgas Latviešu teātrim jau 1903. gadā, bet «māmuļnieki» «Sidraba šķidrautu» noraida, 1905. gada 3. numurā raksta arī «Pēterburgas Avīzes»:
«Komisija atteicās pat mēģināt lugu tikai iesniegt cenzēšanai, nezināmu iemeslu dēļ baidīdamās sevi politiski kompromitēt.»
Rainis «senā dziesmā jaunās skaņās» savus varoņus veido tieši kā sabiedrības attīstību virzošu vai traucējošu spēku simbolus, kā lielo dialektikas likumu izteicējus. Arī Aspazija jauno lugu nosauc par simbolisku drāmu, tā pasvītrodama, ka galvenajos tēlos jāmeklē kādas sabiedriskas parādības iešifrējums, simbols. Tomēr tik lielos filozofiskos vispārinājumos kā Rainis Aspazija neaiziet. 1905. gada noslēgumā dodama atbildi «Dūna Zeitung» redakcijai par Gunas tēla saturu, Aspazija norāda, ka galvenā varone domāta kā poēzijas, kā dzejas simbols («Dienas Lapa», Nr. 221). Šajā ziņā tā būtu tuvs tēls Raiņa Spīdolai, kaut arī, uzskatot Spīdolu tikai par mākslas simbolu, vēl neizsmeļam visu tajā ielikto saturu. Taču Gunai kaut kā pietrūkst un kaut kā ir par daudz, lai to varētu pieņemt par abstraktas parādības personificējumu. Stāstīdama, kā ar brīnumšķidrautu apveltītā Guna dodas uz karaļa pili, lai tiesātu despotu, kā tā sludina apmānītajai tautai patiesību, taču varoņnāvi beidzot apmaina ar sevis necienīga prinča mīlestību un beidzot — pazemota un apvainota aizdedzina varmāku cietoksni un iet bojā kopā ar ienaidniekiem, Aspazija ienes Gunas tēlā tādas jūtas un pārdzīvojumus, kas vairs neiekļaujas dzejas simbola iekšējā saturā. Lugas pamattēma ir konkrētāka. Tā izvēršas par dzejnieka un dzīves, dzejnieka un sabiedrības attiecību tēlojumu, kamēr Raiņa varoņi visos «Uguns un nakts» posmos paliek dialektiskā dzīves spēka vai sabiedrības ideāla personificējums.
Lugas pirmie divi cēlieni — Gunas dzīve mežā un tikšanās ar karali Targalu — ir turpinājums tai Augstajai dziesmai, kuru Aspazija dzied vārda māksliniekam «Sarkano puķu» pēdējā nodaļā. Guna zīlniece, Guna māksliniece ir apveltīta ar brīnišķīgu spēju redzēt pagātnē un nākotnē, izprast cilvēku jūtas. Gunas pienākums, likteņa lemtais uzdevums ir palīdzēt ļaudīm bēdās, izsakot viņiem to, «kas neizteikts ikkatra krūtīs dus».