Kaut arī Guna dzīvo pilnīgi vientuļa meža biezoknī, viņa jūt visas cilvēces sāpes un ilgas, atbalso tās un stāsta kā savējās. Viņa ir tuva dzīvei, būdama «visu pazemoto māsa un visu grūtsirdīgo draudzene». Kad pienāk laiks, Guna bez šaubīšanās veic arī vissvarīgāko un visvaronīgāko mākslinieka darbu — drosmīgi nostājas varmākas priekšā un norāda, ka tautas posta un nelaimju cēlonis ir despots Targals. Otrā cēliena kulminācijā Guna aicina apspiesto tautu cīņā par patiesību, pret varmācību.
Šī ir pirmā Aspazijas luga, kur galvenais varonis parādās kā tautas interešu aizstāvis, kā cīnītājs par lielu sabiedrisku ideju. Kaut arī Guna ir viena un pat tie ļaudis, kam viņa palīdzējusi, vairāk tic Targalam nekā pravietei, viņa dodas pretī nāvei uz sārta ar visciešāko pārliecību par sludinātās idejas patiesību, ar ticību tās uzvarai. Kad Targals liek, lai kraukļi izknābj Gunai acis un lai bendes izkaisa pa vējiem viņas putekļus, Guna lepni atbild:
Liec, lai izkaisa
Pa visiem gaisiem manus putekļus! Kā sēkla viņi nokritīs uz zemi, No kuras izaugs jauni dzinumi, — Tie jozīs sev ap gurniem zobenu Un ies priekš patiesības krusta karā — Tie iegūs to, ko tu mums tagad ņemi, To acis skatīs izredzēto zemi! —
Ja «Dvēseles krēslā» nogurums un skumjas dzejnieces spēka apziņu pārklāj kā pelnu sega kvēlošu ogli, ja biogrāfiskajos materiālos no Jaunās strāvas sagrāves laikiem jūtams tik daudz sāpju un izmisuma, tad «Sidraba šķidrautā» no jauna paceļas dzejniece, kas ar drošu skatu raugās nākotnē un savam varonim liek apliecināt demokrātiskas un revolucionāras idejas. Dzejniece «Sidraba šķidrauta» pirmajā daļā pārliecinoši tēlo mākslas un mākslinieka lielo nozīmi apspiesto masu modināšanā jaunai dzīvei. Te redzama personība, kas droši sludina savu patiesību varmākas priekšā un gatava mirt par savu pārliecību.
Taču Aspazija Gunas tēlā ieliek vēl vienu problēmu. Kaut gan Guna ir tuva ļaudīm, visas cilvēces sāpēm un ciešanām, savā personiskajā dzīvē viņa ir pilnīgi viena. Pirmā cēliena ekspozīcijā autore uzsver, ka Gunai šķidrauts dots ar vienu noteikumu:
Mūža gaisma tam tik mirdz, Kam no dzīves šķirta sirds. Dievu ugunī tam kvēlot, Dzīvi nedzīvot, bet tēlot.
Šīm rindām, kas iemantojušas lielu popularitāti, allaž doti ļoti dažādi izskaidrojumi. Ir pat apgalvojumi, ka Aspazija ar šo Gunai izteikto novēlējumu uzsverot, ka mākslai jābūt šķirtai no dzīves. Šādi interpretēts, dzejolis ir pretrunā ar visu iepriekš teikto. Guna jau savā darbībā ir cieši saistīta ar sabiedrību, ar līdzcilvēku bēdām un priekiem, ir rosinātāja cīņā par labāku dzīvi. Viņa jūt un atbalso to, «kas neizteikts ikkatra krūtīs dus». Kā redzams no lugas satura, pants interpretējams šaurākā nozīmē: Aspazija uzskata, ka mākslinieks nedrīkst domāt par individuālu laimi un upurēt tai savu darbu, savu pārliecību. Gunas traģēdija sākas trešajā cēlienā, kad viņas ceļu aizšķērso Normunds un varoņa nāves vietā piedāvā savu mīlestību. Guna var palikt dzīva, ja viņa atsakās no šķidrauta, no savas idejas. Mīlēdama Normundu, Guna upurē šķidrautu savām jūtām. «Man tagad vairāk nav nekā — kā tu.»
Guna savu spēku zaudē tad, kad viņa sāk dzīvot tikai savai individuālai laimei, beidz kvēlot «dievu ugunī». Un Aspazijai ir pilnīga taisnība, ja šo jautājumu neapskata vienkārši kā personisko un sabiedrisko interešu saskaņu, bet kā aizraušanos ar savu «es», ar izdabāšanu sava «es» vēlmēm. Liela ideja, liela māksla prasa visu mākslinieka dzīvi bez atlikuma. Ja viņš sāk prasīt no dzīves kaut ko savai personiskajai laimei, ja viņš tai pakļauj savu talantu, viņa bojā eja ir nenovēršama.
Kad Guna atdod šķidrautu, notiek lūzums visā viņas personībā. Zūd tās labākā daļa.
Atsakoties no cīņas un pienākuma, Guna neatrod arī savu individuālo laimi. Ar visu savu «krišanu» viņa ir pārāk liela, lai ietilptu tajā pasaulē, kuru viņai piedāvā Normunds. Un nu viņa nespēj vairs palīdzēt ne sev, ne ļaudīm — jo «nekad tam netic vairs, kas pats sev netic».
Pēdējā cēlienā Aspazija dod Gunas tēla galīgo atšifrējumu. Viņa ir bijusi liela, neikdienišķa personība, vienpatne, kas lepni saslējusies pret varu, viena izgājusi cīņā pret sabiedrības ļaunumu. Bet vienpatis, lai cik dižens viņš būtu, nav spējīgs pārveidot sabiedrību, viens pats izcīnīt lielas uzvaras. Atvadoties no dzīves, Guna atzīst:
Ne lielie gari tie, kas ved pie mērķa I Tie dzīves nakti pēkšņi iezveļas Kā meteori, liesmas šķaidīdami, Gan visu acis viņi apžilbina, Tad paši sevī sakrīt, dziest un pazūd.
Taču savā bojā ejā Guna neredz pasāktā darba beigas. Viņas gaita līdzinājusies žilbinoša meteora ceļam, kas tikai uz mirkli izšķiļ gaismu tumsā. Bet, rietot šai acumirklīgai spozmei, Guna redz nākam citu — rīta ausmas svīdumu, kas rodas no tūkstošu un atkal tūkstošu kopīgi sāktās cīņas par patiesību. Nakts neuzvarēs — austrumos aust maza maliņa, tā «maza aust, bet droši ritu nes».
To labāko, kas Gunai palicis, — zudušajam sidraba šķidrautam atrauto gabaliņu — Guna nodod mazajai draudzenei Dzirkstītei, lai tā turpinātu viņas pasākto darbu, bet turpinātu citādi — kopā ar tautu aužot jaunu sidraba šķidrautu. Lugā iezīmējas jauns idejisks kāpinājums.
Ej, mans bērns!
Un, lai cik dzijā miegā viss vēl dus Un lai cik dziļa ziema zemi klātu, No durvīm ej uz durvīm, — ej un klauvē! Kaut sastingst pirkstiņi, arvien vēl klauvē! Un, ja tie tevi atgrūž, projām raida, Ak, neizmisies, tici viņiem, tici: Ikkatrā stiepjas sīka stidziņa No sidrabšķidrauta! Un, kad tās reizi Tiks kopā austas lielā šķidrautā, Tad tas kā jauna debess visus pārklās.