Guna bijusi vientuļa patiesības sludinātāja, ļaužu sāpju mierinātāja. Dzirkstītei jāmodina lielu kopu spēki, jārosina aktīva darbība. Viņa kā jauna bezdelīga ar pavasara vēsti steidzas pretī dzīvei, kamēr Guna dodas nāvē •— ar sarkano liesmu autu aizdedzinādama Dzelzsjaunavas pili un mirdama kopā ar varmākām.
Gunas tēls veidots kā varoņa vienpatņa portrets. Tur, kur šis varonis nonāk konfliktā ar izkurtējušo sabiedrību un saceļas pret to cīņā, viņš ir stiprs. Viņu dara spēcīgu apziņa, ka viņa pusē ir vēl neapjausta, sabiedrības attīstības dzīlēs gulošā nākotnes patiesība. Viņš ir viens tikai tāpēc, ka viņš ir pirmais. Tur, kur varonis nonāk konfliktā ar sevi un laimes alkas uzvar pienākuma apziņu, viņš zaudē savu talantu, nolemj sevi iznīcībai. Tagad viņš ir viens tāpēc, ka ir nojaucis tiltu uz kopību. Atsacījies no ideāla, no tā, kas būs. Uz Gunu pilnā mērā var attiecināt Raiņa vārdus, ar kuriem dzejnieks dažus gadus vēlāk raksturo savu drāmu varoņu liktenīgo kļūdu, piezīmēs «Drāmas teorija» (1910):
«Man traģiskā vaina: noziegums pret sevi pašu, atkāpšanās no savas pārliecības, skaidrības, tiesībām, no cīņas un no uzvaras.»
Luga nebeidzas pesimistiski, kaut ari galvenais varonis iet bojā. Dzīvo tālāk labākais, kas bijis viņā, dzīvo tālāk tas, kas Gunu vienojis ar tautu, ar tiem, kas cieš. Dzīvo Dzirkstīte. Tā jaunā pavērsienā «Sidraba šķidrautā» risinās filozofiskā problēma par indivīda un sabiedrības attiecībām, par mākslinieka vietu dzīvē. Un, ja kritika dažkārt apgalvo, ka dzejniece savos darbos sludinot individuālismu, tad «Sidraba šķidrauts» ir vislabākā atbilde, kā Aspazija saprot indivīda dzīves jēgu un laimi, kur viņa redz dzīvi virzošo spēku.
Gunas tēlam asā kontrastā izvērsts princis Normunds, kurā autore patiešām veidojusi tipiska individuālista, dīkdieņa, baudās iegrimuša buržuāziskās inteliģences pārstāvja simbolu. Normunds pieder pie dzīves varenajiem, viņa mūžs ir «svētdiena, ne darba diena». Viņš grib sēst tikai pie pilna galda. Guna dzīvo tikai citiem, viņš — tikai sev.
Guna saista Normunda vērību kā neparasta, neaizsniedzama personība. Uz īsu brīdi viņš gatavs pat mirt tās labā un viņu aizstāvēt ar savu dzīvību. Bet, ieguvis Gunas mīlestību, viņš to tūdaļ arī atgrūž, jo viņu nomāc Gunas diženums. Garīgi bagātais satiekas ar nabago, lielais ar sīko. Lielais spēj pazemoties, bet sīkais nespēj pacelties, lai tuvotos lielumam. Normunds jūt pret Gunu reizē mīlestību un naidu, alkas pēc viņas diženuma un vēlēšanos būt tai līdzīgam.
Tu radi pasaules, tu viņas sagāz, Tas tev viss viens — tu pati vari krist, Bet krītot tu vēl paliec neaizsniegta. Man nava dots ne krist, ne pacelties — Un tomēr es ar savu tukšo «es» Tev gribēju — hahaha! — līdzīgs būt — Tev dzīvē iegriezties — tev darīt sāpes, — Lai mani sajustu.
Tā ir psiholoģiski interesanti zīmēta radošas un diletējošas personības attiecību studija.
Trešais no vadošajiem «Sidraba šķidrauta» tēliem ir karalis Targals. Pirmajos cēlienos te skaidri redzams despotisma, varmācības nosodījums, viņa vaibstos iezīmējas kaut kas no Šekspīra Makbeta un Šillera Franča Mora iekšējās pasaules. Targals savu troni ieguvis ar slepkavībām, visa viņa vara turas uz noziegumiem, kariem, nelietībām. Pašu viņu spiež negodīgi iemantotā kroņa smagums, un nakts mieru laupa upuru vaidi. Targala monologi ir asinskāra varmākas murgi, kas izteic gan nežēlību, gan zemiskas bailes par izdarītajiem noziegumiem. Tie, tāpat kā Gunas aicinājums cīnīties par patiesību, ir sava laika revolucionārās situācijas netiešs atspoguļojums mākslas tēlos. īpaši 1905. gada 27. janvārī, kad notiek lugas pirmizrāde, liela daļa no lugā izmantotā materiāla šķiet smelta no vistiešākajiem dienas notikumiem. Laukos deg muižas. Uz skatuves Guna aizdedzina varmākas pili. Mītiņos un sapulcēs skan kvēli vārdi par brīvību, vienlīdzību, patiesību. Guna aicina verdzībā nospiestos sacelties un iznīcināt despotus.
13. janvāri Daugavmalā nogrand šauteņu zalves, apšaujot Rīgas strādniekus, bet Targals zālē met ņirdzīgos vārdus:
Asinis
Ir lieliem gariem īstā dzīves dzira!
… Lai tagad asins kāp
Līdz matu galiem! Apkārt savam tronim
Es dziļu asins upi izrakšu.
Kopš «Vaidelotes» pirmizrādes Aspazija nav piedzīvojusi tādu triumfu, tādu publikas atsaucību un piekrišanas vētru. Lugu iestudē Jaunais Latviešu teātris. Kā redzams no recenzijām, tad teātris nespēj dot «Sidraba šķidrautam» ne pienācīgu skatuves ietērpu, ne arī attiecīgo lomu izpildījumu, vienīgi Gunas tēlotāja Otīlija Muceniece pārliecinoši veic savu uzdevumu. Un tomēr panākumi ir nepieredzēti. Gada laikā Jaunais teātris lugu uzved divdesmit piecas reizes. Ikreiz lugas izrādes bijušas izpārdotas, un «Dienas Lapa» dod padomu lauciniekiem, kas lielā skaitā ierodas uz izrādēm, biļetes iegādāties jau iepriekš, lai, lielu ceļu mērojušiem, nebūtu jāpaliek aiz durvīm.
«Bet visi jūs, kas jūs slāpstat pēc gaismas, gara brīvības un patiesības, visi, kas jūtat sirdī šķiedru no patiesības šķidrauta, nesat šos audus kopā — ejat un skatat šo dzejas darbu!» aicina «Dienas Lapa» (Nr. 19).
Kā atzīmē A. Deglavs, recenzējot lugu «Mājas Viesī», pirmizrādē Aspazijai pasniedz lauru vainagu un izsauc uz skatuves «vai divdesmit reizes» (Nr. 5). Psiholoģiskais un ētiskais moments lugā paliek mazāk ievērots. Visu interesi absorbē galvenokārt otrais cēliens — Gunas tiesa pār Targalu. Tāpat dziļu saviļņojumu rada
Gunas garīgais testaments Dzirkstītei, viņas atvadas no dzīves.
«Sidraba šķidrauts» ir tuvojošās vētras noskaņu caurstrāvots darbs. Gluži dabiski, ka to saprot cilvēki, kam tuvas revolūcijas idejas, kas domā par problēmām, ko dzīvei un cilvēkam izvirza lielās sociālās pārvērtības. Ir radies jauns skatītājs, un ir radies jauns darbs, kas nes sava laikmeta zīmogu.