«Nebūs otra gadījuma latviešu teātra vēsturē, kur lugas pirmizrādei būtu bijuši tik universāli panākumi,» raksta anonīms recenzents «Mājas Viesa Mēnešrakstā», «kur ne tik luga, bet visa izrāde bij grandioza drāma. Kad iedomājas to naivo vientiešu baru, kuram ar Turaidas Rozei līdzīgām lugām varēja izviļināt kaislas aizgrābtības asaras, kad iedomājas šos «patriotus» un tautiešus un salīdzina tos ar tagadējo jauno paaudzi, tad tomēr cilvēks nevar palikt nesasirdzis ar mazdrusciņ optimisma. Tad jāatzīst, ka jaunai drāmai jau ir sava publika, kura gaida…» (1905, Nr. 3).
Tāpat nav arī nekāds brīnums, ja mākslinieki un kritiķi, kuri stāv nomaļus no revolūcijas notikumiem, gluži nesekmīgi nomokās ar lugas interpretāciju un Zeltmatis «Vērotājā» žēlojas:
«Atrast skaidrību un vienību lugas iekšējai gaitai nav vis tik viegli — viss ir kā kāds haoss, kur vērpjas un šķetinās tik daudz domu un ideju pavedienu …» (1905, Nr. 9).
145
«Sidraba šķidrauta» izrādes saista Jauno teātri ar tautas masām, tuvina to revolūcijai. Vairāki uzvedumi izvēršas masu mītiņos. 16. oktobrī, ģenerālstreikam sākoties, pēc pirmā cēliena uz skatuves parādās cilvēks melnā šķidrautā un teic dedzīgu revolucionāru runu. 30. oktobrī pēc
10 '152
otrā cēliena uz skatuves iznāk Aspazija, kas apsveic sapulcējušos un aizrautīgi runā par latviešu dzejas nozīmi cīņā par tautas brīvību.
Līdz ar teātra slēgšanu, reakcijas uzbrukumam pastiprinoties, uz vairākiem gadiem izbeidzas arī «Sidraba šķidrauta» izrādes. 1906. gada februārī lugu vēl mēģina uzvest «Uļejā», bet izrādi aizliedz. Toties 1910. gadā ar nosaukumu «Guna» lugu iestudē četri teātri. «Sidraba šķidrautu» vairākkārt uzved pasaules kara gados un buržuāziskās Latvijas laikā. 1927. gadā Padomju Savienībā to iestudē Harkovas teātris. Taču tādus panākumus kā pirmizrādē darbs nepiedzīvo. Mainoties vēsturiskajiem apstākļiem, lugā zūd tiešā sasaukšanās ar dienas notikumiem, kas 1905. gadā palīdzēja tikt pāri vājākajām režijas un aktieru spēles vietām, izlīdzināja grūtības problemātikas uztverē. Buržuāziskās Latvijas laikā luga vairākkārt interpretēta vienkārši kā fantastiska, estētiski skaista pasaka, apejot gan «Sidraba šiķdrauta» sociālos aspektus, gan psiholoģiskos sarežģījumus. Visa tā rezultātā kādreiz tik populārā Aspazijas drāma šķita jau pilnīgi norakstīta no teātra repertuāra. Tāpēc jo interesantāks un svarīgāks kļuvis pēdējais iestudējums 1973. gadā Liepājas teātrī, kur galvenais akcents likts tieši uz psiholoģiskajām un ētiskajām problēmām. Iestudējums pierādīja, ka mūžsenie jautājumi par dzīves jēgu un radošas personības uzticību savam uzdevumam, par vienpatņa un masas attiecībām, par pašaizliedzīgā un bezatbildīgā, dīkā rakstura sadursmi spēj saviļņot un saviļņo arī mūsdienu skatītāju.
Ak, nakts nav dusa: No jauna spēks sev ceļu laužl
«Ak, nakts nav dusat»
veices emigrācijā paiet četrpadsmit Aspazijas dzīves gadi. Trimdas beigu posmā — 1920. gada 4. janvārī, atcerēdamās svešumā nodzīvoto laiku, dzejniece raksta dienasgrāmatā:
^Jaungads atnāca tāpat klusi, bez spožuma un īiisuina dzijā vien-divtulībā kā jau visus šos !4 trimdas gadus. Gulējām gultā bez miega, tālumā atskanēja kādi 3—5 lielgabala šāvieni, tie nopliukšēja kā pātagas sitieni laika zirgiem pa sāniem, lai ašāk, tik ašāk steidzas uz priekšu.
14 gadus atpakaj mēs nosaluši un iebiedēti kā revolūcijas bēgji iebraucām Šveicē: tas bij 26. janvārī. Mēs drīkstējām tikai uzelpot, kad vilciens iegāja Šveices robežās, kaila dzīvība bij nu glābta. No uzturas un drēbēm mums bij tikai rokās mazas pauniņas ar veļu un kāds uzvalks, kabatā naudas tikai divi simti rubļu, sakari ar dzimteni visi pārrauti. Tad pagāja gads ar badošanos un ar sīkām summiņām, kuras bei-
10* 147
dzot ar pūlēm dabūjām. Tad visa skumjā gadu rinda, kur ar taupīšanu un strādāšanu gan materiālais stāvoklis uzlabojās, bet toties tik daudz rūgtu, sāpīgu pārdzīvojumu un zaudējumu atņēmuši no dzīvības un veselības.»
1906. gada janvārī dzejnieki ierodas Cīrihē un apmetas t. s. Freudenbergā (Prieka kalnā), par kuru Aspazija rakstā «Skaists un liels ir cilvēka mūžs» ironiski piezīmē, ka tas «nebūt neizskatījās pēc sava apzīmējuma». Cīrihē īsā laikā saplūst ap divsimt latviešu bēgļu. Rainis un Aspazija aktīvi piedalās latviešu revolucionāro emigrantu sapulcēs, kur pārspriež gan vispārējās sociālisma un revolūcijas problēmas, gan stratēģijas un taktikas jautājumus. No Raiņa «Dzīvē un darbos» publicētajiem Cīrihes sociāldemokrātiskās partijas sekcijas protokoliem redzams, ka Aspazija dedzīgi atbalstījusi ierosinājumu vākt materiālus Baltijas revolūcijas vēstures rakstīšanai un ka viņa ievēlēta arī komisijā, kas organizētu materiālu vākšanu.
Cīrihē palikt tomēr nav iespējams. Rodas aizdomas, ka emigrantiem seko spiegi. Arī dzīve te ir dārga. Dzejnieki domā doties tālāk uz Itāliju. Bet pienāk ziņa, ka itāļu valdība izraidījusi vai arī izdevusi Krievijai vairākus politiskos bēgļus. Tad dzejnieki nolemj apmesties Itālijas robežu tuvumā — Lugānā, lai izdevīgā gadījumā varētu ātri pārceļot uz šo plaši pazīstamo kultūras un mākslas zemi, ko viņi jau sen ilgojušies redzēt.
Pirmais iespaids no Lugānas ir neaizmirstams. Aspaziju dziļi saviļņo apkārtnes daba, San-Salvatores un Bre kalnu skaistums, Lugānas ezers.
«Lugāna un viņas apkārtne arī ir īsti tā vieta, kur var sadzīt slima dvēsele. Quisisana (še top vesels) še saucas daudzas vietas, un Quisisana viņa visa ir kopā. /…/ Cik daudz te krāsu un nokrāsu! Ikviens kalns te izdod savu atbalšu, kas maldinoši atskan no visām pusēm. Tas maina savas krāsas un kontūras ar katru saules pagriešanos. Rītos, pusdienā, vakaros arvien cits krāsu pārsteigums, arvien citas formas, kuras saskaņojas gan ar spilgti zilo debesi un sudrabbalto mākoņu čokuro jumiem augšā, gan arī tumšzaļo ezeru apakšā,» stāsta Aspazija grāmatā «Kastaņola». Dzejnieki tā arī paliek visu trimdas laiku šajā «robežu stacijā» uz Itāliju. Aspazijas daiļradē Lugānas daiļums atstāj jūtamas iezīmes, un ne velti Rainis, turpinādams atmiņas, piebilst: