««Saulainais stūrītis» tomēr ir Kastaņolas iedvesums, un «Ziedu klēpis» tik skaists nekur nebūtu ticis kā šinī skaistuma pavēnī.»
Kādu mēnesi dzejnieki nodzīvo pašā pilsētā, tad pārceļas uz Kastaņolu, minūšu trīsdesmit gājienā no Lugānas. Izvēle ir visai nepraktiska — Kastaņola ir vasarnīcu rajons, visi pirkumi jāizdara Lugānā, un tomēr šis ciems uz klintsraga, kas ar savu pirmo parādīšanos liekas skaists kā burvju parādība, kļūst par dzejnieku pastāvīgu mājokli. Vispirms viņi apmetas nelielā viesnīciņā Casa Cataneo, kur kādu laiku dzīvojis izcilais itāļu brīvības cīnītājs Karlo Kataneo, bet pēc diviem gadiem pārceļas uz Zelta Zvaigznes viesnīcu — Stella d'Oro.
Apstākļi no sākuma ir smagi. E. Birznieks-Upītis, 1906. gadā viesodamies Kastaņolā, atrod abus dzejniekus dzīvojam šaurā istabiņā, kur pat pie galda nevar strādāt divi reizē, bet vienam vai nu jāraksta gultā, vai jāiet ārā dārzā.
«Līdzekļu mums nekādu nebija, latviešu grāmatas pirmos gados pēc revolūcijas neizdeva, kuras izdeva, par tām nemaksāja. Rakstīju korespondences ārzemju avīzēm, ļoti maz ko uzņēma. Ar laiku atdzīvojās Rīgas teātri un arī izdevniecība, un atdzīvojāmies arī mēs. Ap 1910., 11. gadu jau sākām dzīvot un strādāt cilvēciskākos apstākļos,» atceras Rainis «Kastaņolā».
Dzejniekiem emigrācijā palīdz Ernests Birznieks-Upītis. Nodibinājis «Dzirciemnieku» izdevniecību, viņš iekārtojas tā, lai varētu uz Šveici katru mēnesi sūtīt noteiktu naudas summu. Par dzejnieku materiālo lietu kārtošanu dzimtenē rūpējas Augusts Degļavs, kas pirmajos trimdas gados arī vairākkārt organizē Aspazijas darbu lasīšanu «Ausekļa» un citos sarīkojumu vakaros, kārto Aspazijas sacerējumu iespiešanu un honorāru piesūtīšanu.
Līdzekļu trūkums spiež dzejnieci uzņemties visas saimniecības rūpes, sākot ar ēst vārīšanu, veļas mazgāšanu, lāpīšanu un šūšanu. Trimdas gadu raizes vēl vairāk sabeidz tā jau bojāto veselību. 1908. gadā, kad Aspazija apmeklē ārstu Bernē, kļūst skaidrs, ka nepieciešama nopietna ārstēšana. Taču tā īsti par veselību viņa sāk rūpēties tikai 191L gada septembrī, ierazdamās pie ārsta Cīrihē. Ārstēšanās ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem, ar lielākiem un mazākiem panākumiem ilgst vairākus gadus.
Salīdzinot ar agrākajiem gadiem, dzīve Šveicē rit loti vienmuļi, bez izciliem notikumiem un pavērsieniem. Spilgtākais no visiem ir 1913. gads, kad plaša sabiedrība dzimtenē un emigrācijā atzīmē Aspazijas literārās darbības divdesmit piecu gadu jubileju. Prese sniedz plašus Aspazijas dzīves un daiļrades vērtējumus. Rīgas un provinces teātri iestudē Aspazijas lugas,
Jaunais teātris pat sagatavo Aspazijas lugu ciklu.
25. martā notiek dzejnieces jubilejas atzīmēšana Cīrihē. Te ierodas arī pārstāvji no dzimtenes. Uz Šveici plūst apsveikumu straume — Aspazija saņem pāri par divsimt telegrammu un vēstuļu. «Jaunā Dienas Lapa» vairāk nekā nedēļu publicē ziņas par jubilejas norisi un apsveicējiem (1913, Nr. 63—68). Dzimtene dziļi mīl mākslinieci, kas nu jau astoņus gadus atrodas emigrācijas atšķirtībā, dzimtenei viņa ir cīnītājas, vētras un negaisa vēstneses simbols.
«Kamēr latviešos pastāvēs cīņas gars, skanēs Tava kokle,» raksta «Jaunās Dienas Lapas» redakcija.
«Tu esi cēla it kā pastartiesa, un Tavi vārdi iet kā skrejoša uguns,» sveicina Maskavas Latviešu biedrība.
«No Jūsu darbiem esam smēlušies spēku un gnbu cīnīties dēļ labākas nākotnes. Līdz ar Jums mēs izsaucamies: «Ir vērts ar Tevi ciest, cilvēce!» — Liepājas vidusskolu skolnieces un skolnieki.
«Sirsnīgi sveicinu,» raksta M. Gorkijs no Kapri, kuru ar dzejnieces daiļradi iepazīstinājis Jānis Straujāns.
«Lai tu nekad nepamestu savus vētras zvanus un nesāc stīgot miera kokli. Vēl ilgus gadus strauja, noteikta, miera ļaudīm sveša, cīnītājai Tautai tuva darbā!» novēl Andrejs Upīts.
Taču laikam visraksturīgākā no visiem apsveikumiem ir kāda Rīgas pirmmācības skolas skolnieku vēstule:
«Augsti godājamā Aspazijas kundze!
Mēs skolā jau esam svinējuši dažas jubilejas ar dziedāšanu un dzejoļu uzsacīšanu, bet tikai krievu valodā. Daži no mums lasa mājās vecākiem laikrakstus priekšā un zin, ka Jums jubileja, bet ka Jūs pati tālumā. Mūsu lasāmā grāmatā atrodas daži Jūsu dzejoļi, par piem., «Nedrošs tilts», «Nedarbiņi» un citi. Kad mēs klasē šos dzejoļus lasījām, skolotājs mums drusku pastāstīja arī par Jūsu lielo nozīmi latviešu rakstniecībā un par to, ka rakstnieki un rakstnieces cīnās par taisnību un patiesību, un labāku nākotni. Kad mēs skolotājam jautājām, vai skolā svinēs arī Jūsu jubileju, viņš atbildēja, ka nesvinēšot, jo neesot tādi laiki un tas neatkarājoties no viņa. Tai vietā mēs nu sūtām Jums šo vēstuli ar daudz sveicinājumiem un laimes vēlējumiem …
Dzimtene Jums esot ļoti mīļa. Puķes pļavās vēl nezied, un tādēļ mēs sūtām Jums pūpolus.»
Aspazijai šis dzimtenes garīgais atbalsts ir ļoti svarīgs — gan kā māksliniecei, gan kā trimdiniecei, kas svešumā jūtas bezgala vientuļa un brīžiem pārdzīvo grūtus šaubu un savu spēku izvērtēšanas brīžus. No Latvijas atsūtīto pūpolu saišķīti viņa visu vakaru nēsā piespiestu pie krūtīm. Noslēguma runā dzejniece zīmīgi saka:
«Kaut dzimusi priviliģētā šķirā, dzīve mani no turienes atsvieda, jeb, labāk, es pati aizgāju. Ilgus gadus esmu dzīvojusi starp tiem, kuru daļa dzīvē ciešanas. Es mācījos viņus saprast, un tie man tapa tuvi. Esmu darījusi priekš viņiem, ko varējusi un zinājusi. Šimbrīžam esmu še starp jums un jūtos apmierinātāka un laimīgāka kā jebkur, kaut arī svešumā. Bet manas lakstīgalas un mani cīruļi lai aiznes manus sveicienus dzimtenei.»