Otru lielu gandarījumu māksliniecei nes viņas vakars Maskavā. Lielajā Krievijas pilsētā saplūduši tūkstošiem latviešu bēgļu un demokrātiskais bēgļu Kultūras birojs sarīko Aspazijas atceri 1916. gada septembrī. Plašā vēstulē Rainim 25. septembrī par to raksta Pauls Dauge:
«Par lielu prieku varu liecināt, ka šis vakars izdevās tik brīnišķīgi skaists, ka viņš maz ko atšķīrās no pērngad Tev ziedotā jubilejas vakara. Jau dienu iepriekš visas ieejas kartes bija izpārdotas un lielajā Politehniskā muzeja zālē publika lauztin lauzās iekšā, tā ka uz 200 cilvēku nācās iespiest eju starpās. Sajūsma bija liela, mākslinieki un publika elpoja vienā elpā, dziļā sirsnībā un saskaņā. /…/ Se Maskavā varbūt pirmo reizi demokrātiskiem darbiniekiem izdevās sniegt demokrātiskām tautas masām mākslas baudījumu lielākā stilā. Saite starp tautu un dzejnieci tapa nostiprināta. Tas bija kulturāls panākums ar paliekošu iespaidu.»
Rainis un Aspazija vairākkārt dodas garākos ceļojumos pa Šveici. Uzmanīgi viņi seko cittautu kultūras dzīvei. Kādu semestri dzejniece klausās lekcijas Cīrihes universitātē par literatūras un ekonomijas jautājumiem. Izlasīto un konspektēto grāmatu sarakstā emigrācijas laikā Aspazija ieraksta latviešu, leišu, igauņu, grieķu pasakas un mītus, grieķu mākslas vēsturi, Rihardas Huhas, Kirhnera, Kollena apcerējumus par romantiku, plašu grāmatu klāstu par franču buržuāzisko revolūciju. Studētas ari grāmatas par lirikas un drāmas teoriju. Tā nav tikai profesionālās meistarības papildināšana vai vielas meklēšana nākošajiem daiļdarbiem. Aspazija vairākkārt uzsvērusi — māksliniekam jābūt vispusīgi izglītotam, domājošam cilvēkam, viņam jābūt lietas kursā par svarīgākajām parādībām sava laika dzīvē, zinātnē, kultūrā. Tad viņš būs daudzveidīgs un saturā bagāts arī savā daiļradē. Rakstīdama 1907. gada 1. maijā vēstuli aktrisei Birutai Skujeniecei, Aspazija piebilst:
«Tikai to gribēju Tev sacīt, lai Tu neizkop tikai vienu pusi Tavā mākslā, Tu esi daudzpusīga, Tu esi ne tik vien «bālais mēnestiņš», bet arī «sarkanais uguntiņš», arī priekš pēdējā var atrast jaunu izteiksmi, un Tu to atradīsi. Ieteicu Tev par visām lietām arī zinātniski izglītoties, tas Tev dos jaunu atslēgu. Visi aroda mākslinieki mēdz būt ļoti neizglītoti un tādēļ aprobežoti cilvēki, un mūsu buržuju rakstnieki uzstāda taisni kā tēzi, ka attīstīts intelekts esot mākslas nāvīgs ienaidnieks, es nu gan par to esmu gluži pretējās domās un cenšos arī tagad vēl manās aizcietējušās smadzenēs iebāzt, kas tur vēl ieiet…»
Ap 1910., 1912. gadu Aspazija vairākkārt pošas uz dzimteni, taču braucienu aizvien atliek, negribēdama pamest Raini un baidīdamās no aresta. Pasaules karš galīgi pārvelk svītru atgriešanās nodomiem. Dzīves apstākļi, kaut cik uzlabojušies, kļūst atkal smagāki. Mēnešiem nepienāk vēstis no dzimtenes un pienākdamas nes maz mierinājuma. Sāpju un skumju motīvi Aspazijas daiļradē ieskanas arvien biežāk. Dienas saulainajā Kastaņolā velkas pelēkas un vienmuļas. Ikdienā turpinās tās pašas rūpes un raizes, kas pirmajos gados, — slimības, sīki saimniecības darbi, rēķināšanās ar katru izdoto naudas gabalu.
«Kad te Kastaņolā dzīvojam, tad mēs izdodam loti maz,» dzejniece stāsta «brālim» — Augustam Deglavam 1917. gada 1. maija vēstulē, kad pati nesen piecēlusies no slimības gultas un Rainis izslimojies ar influenci. «Es pate visu iepērku un pagatavoju, eju vienmēr uz Lugānas tirgu, es vien jau tā ēdāja esmu un tagad pēc slimības sāku uzbaroties. Jānis ēd tikai 3 reiz dienā skābu pienu un drusku sviestmaizes klāt, un rīsus, citu gandrīz neko nevar panest. Ģērbties arī nevajaga, var iet kā uz laukiem, tikai nu sāk aptrūkt cukura, kartupeļu un cita: dabonam pret kartēm.»
Ziņas par Februāra revolūciju trimdinieku dzīvē ienes jaunu pavērsienu. «Līdz ar lielo pārmaiņu mūsu mīļā dzimtenē tagad viss rādās rožainās krāsās,» jau pieminētajā vēstulē raksta Aspazija. Un, kaut arī nav pietiekošu materiālu, kas ļautu izdarīt kategoriskus spriedumus par dzejnieces nostāju pret abām revolūcijām Krievijā un viņas politiskajiem uzskatiem, kā māksliniece Aspazija neapšaubāmi pārdzīvo jaunu pacēlumu un saviļņojumu.
Ar 1917. gada 7. decembri datēts dzīvespriecīgais dzejolis «Negaiss»:
Sasniedzis debesu kāpnes, Viesuju tracis Pašus debešus grauj: Ielauž mūžības stenderes — Pašas saules zelta durvis vaļā rauj! Un sagrābj visas vecās pasauls jumu Un aiznes sfērās prom kā laupījumu.
Ir saglabājies 1917. gadā rakstīto darbu saraksts. Tas ietver pašus optimistiskākos «Izplesto spārnu» dzejoļus. Aspazijas lirikā atkal skan pavasara, vētras un brīvības motīvi: «Pēc pērkona», «Tas vārds», «Iekšējs ugunsgrēks», «Vētras laikmets», «Nākošām audzēm».
Līdz ar revolūcijas notikumiem rodas cerība atgriezties dzimtenē. Jau 1917. gada 30. aprīlī Rainis raksta Paulam Daugem: «Taisāmies abi ar Aspaziju braukt mājās, baida vēl kuģu gremdēšana. /…/ Ilgojamies būt pie Tevis, nomesties Maskavā…» Taču atgriezties nav tik vienkārši: Krievijā plosās pilsoņu karš, Latviju okupējuši vācieši. Starptautiskā situācija ir ļoti sarežģīta. Šveici dzejnieki pamet tikai 1920. gada marta beigās.
Atmiņās, dienasgrāmatās un dzejā Rainis Šveici piemin ar lielu sirsnību.
Aspazija ir citās domās. Viņas piezīmēs un vēstulēs skan daudz rūgtuma. Neilgi pirms prombraukšanas no Kastaņolas, 1920. g, 4. janvārī, dienasgrāmatā atrodamas rindas:
«Netīk vairs šo skumjo, melni aizplīvuroto gadu rindu atplīvurot, lai viņi stāv turpat atmiņu kaktā pie sienmalas nobīdīti, varbūt tiksies man viņus apskatīt, kad būs kas taustāmi, reāli gaišāks, ko viņiem pretī stādīt, tad viņi arī mani vairs nebiedēs.»