Pirmajos emigrācijas gados dzejniekus smagi nomāc politiskā reakcija, pēdējos — pasaules kara notikumi. Ziņas par nogalinātiem un arestētiem biedriem, par nodedzinātām mājām, par spīdzināšanām un nāves sodiem atspoguļo traģisku vēstures procesu. Atsevišķa cilvēka ciešanas, lai kādas tās bijušas, «garīgas vai fiziskas, visas vajāšanas, trūkums, likstas pazūd kā sīki pilieni šai lielajā sāpju jūrā, kas pār mums pāri šalca», raksta Aspazija atmiņu grāmatā «Kastaņola».
Un tomēr arī personisko bēdu ir daudz. Šajā laikā viens pēc otra nomirst abi Aspazijas brāļi—1909. gadā Zamuēls, 1911. gadā — Kristaps. «Kad es pārbraukšu, es atradīšu varbūt tikai kapus,» dzejniece piebilst dienasgrāmatā pēc pirmās nāves ziņas. Ziņa 1912. gada aprīļa beigās, ka mirusi Grieta Rozenberga, dod jaunu smagu triecienu. Naktīs dzejniece iemieg ar pulveru palīdzību, dienās mokās ar pārmetumiem, ka nav varējusi mīļiem, tuviem cilvēkiem nekā palīdzēt. 1912. gada 5. maijā Rainim nosūtīta viena no visdrūmākajām vēstulēm:
«… es visus tos vakarus sēdēju viena tumsā, tā es vislabāk galā tieku. Pamazām sāk atkal spēks kopā lasīties, tikai tas ir tāds nikns, rūgts spēks. Man ir pāri darīts, briesmīgi pāri darīts, tikai nezinu, kas man tā nodarījis un pret ko man jāgriežas. Mehāniskie dabas ķermeņi spēj dzīvību dot, saule var likt augiem zaļot un ziedēt, bet es ar savu mīlestības pilno sirdi nekā nespēju ne raisīt, ne novērst. Tā es no mamas nespēju likteni novērst, nespēju ne to vienu pašu vasariņu viņas dzīvi pasaldināt, uz ko es taču visus gadus biju cerējuse un pēc kā es tik ļoti biju ilgojusēs.
… Tāpat arī es Tev ar visu mīlestību, ar tik patiesu, dziļu mīlestību neesmu spējusi ne laimes nest, ne spēka dot, ne novairīt apkārtnes rupjumu un nejaukumu…»
Dziļi Aspaziju nomoka ilgas pēc dzimtenes. Varbūt ne tik daudz pēc dzimtenes kā pēc «māju atmosfēras», pēc sabiedrības, kur var gūt jaunus ierosinājumus radošam darbam. Ja Rainis tieši Kastaņolas mierā un klusumā atrod īsto darba atmosfēru, tad Aspazijas temperamentam un īpatnībām tā ir pilnīgi nepiemērota. Visas savas literārās ierosmes viņa ļoti tieši smēlusi no dzīves ap sevi, bet Kastaņolā —
Ne nīst, ne mīl te; dzīve klusa, Bez pretstatiem viss izraisās; Te ziema nāve nav, tik dusa, Nav ziedons augšāmcelšanās.
(«Sūtnis»)
Aspazija nespēj radīt vientulībā, kas Rainim nepieciešams, lai varētu netraucēti nodoties gadiem krāto ieceru realizēšanai. Te viņu raksturu, viņu darba paņēmienu pretstati, un ļoti grūti atrast kompromisu, kas derētu abiem.
Aspaziju smagi nomāc saimniecības rūpes, kuras viņa uzņem uz saviem pleciem, bet kuras tomēr gads gadā dara dzīvi grūtāku. Tām pievienojas slimība. Arī acis dzejniecei ir vājas, viņa daudz nevar lasīt un ar grūtībām burto smalku rakstu. Ārsti vienmēr mudina Aspaziju atpūsties. «It kā es būtu ko strādājusi,» skumji piebilst dzejniece vēstulē dzīvesbiedram 23. janvārī 1913. gadā. «Visi mani darbi ir 20 gadus atpakaļ rakstīti, un tagad tik tie 2 dzejoļu krājumi un starpā tie 7 gadi redakcijas.»
Mūžs noiets pāri pusceļam, bet padarīts daudz mazāk, nekā varētu veikt normālos dzīves apstākļos. Apziņa, ka radošajam mūžam vajadzēja būt daudz bagātākam, rada ne tikai neapmierinātību ar sevi, bet arī nervozitāti, paasina slimību. Vēstulē E. Birzniekam-Upītim 1910. gada 2. maijā dzejniece atzīst:
«… nu ir spēki galā un īstais darbs nedarīts. Nav man laika bijis savu talantu, kā vajadzēja, attīstīt, tādēļ viss, kas līdz šim no manis rakstīts, ir tikai garām un pāri skrejot, pa starpām, blakām utt. darīts, ar dabiskām dāvanām un temperamentu vien, bez mākslas noskaņojuma un objektivitātes.»
1909. gadā radušās skumjās rindas:
Te sākta, te ari nobeigta, Kā vidū pušu pārrauta, Te mana dzīve ir visa!
Tas vārds, kas bij vēl jāsaka, Uz lūpām saistīts palika, Kā sirds lai neizmisa?
(«Te sākto, te ari nobeigta»)
Ir stipri izmainījušās abu mākslinieku radošās attiecības. Rainī visā pilnībā ir atraisījies titānisks darba spēks, Aspazijai tas turpretī zudis. «Aspazija jūtas vientuļa — divkārt: bez dzimtenes un bez darba,» Rainis atzīst dienasgrāmatā 1912. gada 19. maijā. Vientulībā sabrūk lielā enerģija, kas viņu virzījusi līdzsoļot lielajiem notikumiem. Pārbaudījumu gadi izsūkuši dzirkstošo spēku. Taču Rainis tur nespēj nekā izmainīt — katra radoša personība attīstās pēc saviem iekšējiem attīstības likumiem, un brīžiem sāk atslābt tas lielais garīgais kontakts, kas vienojis abus dzejniekus iepriekšējos pusotra desmita gados. Vēstulēs, kuras Aspazijas veseļošanās laikā ceļo no Kastaņolas uz Cirihi un no Cīrihes uz Kastaņolu, dzejnieki pārrunā arī šos vissāpīgākos jautājumus pārliecībā, ka «taču reiz nāksim pie lielās saprašanās un lielā miera, kur visi sīkumi, asumi, negludumi nozudīs un izlīdzināsies,— un tad nāks laime» (Aspazijas vēstule 1912. g. 18. martā).
Zīmīga šajā ziņā ir kāda Raiņa vēstule Aspazijai pēc dzejnieces mātes nāves 1912. gada 6. maijā:
«Manu silto saulīt, ir man Tava garā mīļā vēstule. Tu vēl mocies ar problēmu, ka saule var mehāniski, nekā nedomādama, panākt, ko Tu nevari ar visu mīlestību. Es ar to nemocos, tur nekā nevar darīt, nav mūsu arods … Māmiņai Tu esi visu labu darījusi, ko varējusi, ne velti viņa pamirusi mirkšķināja vēl ar aci, ka grib rokā turēt Tavu mīļo vēstuli. Un mēs viens otram arī nevaram nekā pārmest par bijušo. Man cita problēma, kā darīt un veikt to, ko mēs gan spējam. Mēs viens otram pāri darām katrs ar savādu patvarību. Tu ar savu mātes egoismu un es ar straujumu. /…/ Un es ar savu straujumu esmu Tevi nomocījis visu mūžu, vienmēr bez apstāšanās rāvis un rāvis uz priekšu, pirms pa savu ceļu, tad Tevi tikpat strauji dzinis pa Tavu ceļu. Un tas nav bijis untums vien vai skaidrs nolūks. Pusmūžu biju sevī audzis un rūdzis, nu sāka muca pāri iet no nestrādāšanas. Kā es nopūtojies staigāju un visu plēšu un rauju — tās ir stīpas tai mucai. Man visur vajga tādu apstākļu, ka varētu strādāt, es pats un Tu arī, tikai apstākļi. Un ies pušu abi divi, kad netiks ārā tas sakrājies rūdzēja spēks… Es varētu laikam pat divas lielas lugas veikt vienā gadā, kad tik varētu ierīkot blakus apstākļus: veselību, mieru, kopdzīvi. Aras uzbrukumi man nevarētu tik daudz padarīt, kad mēs paši nesagrauztos. Tādēļ man vajadzīgs, ka Tu tieci vesela, nāc uz savu ceļu un topi pati sava. Tikai tas pats savs nepastāv ārējā un svešā aiziešanā. /…/ Manas jūtas pret Tevi Tu sauc par mīlestību, man nav vārda, tas man liekas par mazu. Es Tevi turu kā sev līdzīgu, kā sevi, un jūtas pret sevi nevar saukt — mīla; tas ir vienkārši — dzīvības spēks. To nevar lauzt. Es domāju, ka