var locīt; Tu saki, arī to ne. Ej savu ceļu, Tev taisnība. Arī no zara atplēš pusi un iedēsta, aug abi. Es Tev, mana mīļā, dziļā sirds, negribu pāri darīt, es gribu, ka Tu augtu. Es Tev nepārmetīšu neko, ne mācīšu, ne dzīšu… Tā apziņa lai Tev paliek, ka Tu velti sev pārmet, it kā man nebūtu devusi laimes un spēka. Tu man esi devusi. Tik pie manis tā neredzas kā pie citiem, tā vārda laimes es arī nesaprotu, jo tā, man liekas, pieder pie dzīvības spēka tāpat kā enerģija pie matērijas. Un dzīvs es esmu.»
Lai kādus sarūgtinājumus nestu dzīve emigrācijā, tad, kad ir runa par lielajiem darba jautājiimiem, dzejnieki vienmēr ar vislielāko cieņu un pašaizliedzību cenšas viens otru atbalstīt un saprast. Arī Kastaņolā Aspazija uzmanīgi seko Raiņa darbam. Viņa ir pirmā lasītāja un pirmā padoma devēja brīžos, kad dzejnieks šaubās par vienu vai otru jautājumu. Ar vislielāko ieinteresētību viņa dod spriedumu par katru jaunu Raiņa darbu un, kā pati piebilst, priecājas par panākumiem Raiņa vietā, jo viņam jau neatliek laika priecāties. «Induļa un Ārijas» V cēlienu Cīrihē izlasījusi, 1911. gada 23. oktobrī Aspazija raksta «ar svaigām asarām acīs» — grāmatas noslēgums šķiet spilgts un drausms «kā melnā naktī liels ugunsgrēks, kur viss gāžas un krīt un uzskrej gaisā dzirksteles, un plivinājās ugunspuķes», bet visam cauri plūst smaga, sirdi žņaudzoša mūzika kā Glika «Orfejā».
161
Dzejoļu krājumu «Gals un sākums» atšķirot, Aspazija nosauc Raini par «debesu dzejnieku» un tajā pašā laikā piebilst: «Smagi, nežēlīgi smagi top lasot, tas pats gausais asums guļas uz galvu, varēja saukt arī par «ērkšķa dziesmām»» (1913. g. 21. janvārī).
11 »52
Ar savu padomu un apsvērumiem Aspazija bieži palīdz izvēlēties tēmu, gan nekad savu gribu neuztiepdama, tikai mudinādama strādāt to, kas dzejniekam vistuvāks.
Kad Rainis izšķiras rakstīt lugu «Jāzeps un viņa brāļi», Aspazija ilgu laiku meklē Cīrihes veikalos bībeli, kas noderētu darbam. Tomēr ar šo drāmu darbs virzās ļoti lēni uz priekšu, un Aspazija ir sarūgtināta, kad 1913. gada sākumā, tuvojoties viņas literārās darbības divdesmit piecu gadu jubilejai, Rainis aizraujas ar dažādiem jubilejas projektiem, plāno rakstīt pat svētku lugu Jaunajam Rīgas teātrim, bet «Jāzeps» paliek pusceļā.
«Visvairāk man bēdas dara, ka Tu varbūt esi tik noguris, ka nespēj Jāzepu pabeigt. Tu solīji priekš Jaungada I cēlienu aizsūtīt, un es redzu, ka Tu to neesi darījis. Psiholoģiski bij vajadzīgs, ka Tu viņu pabeidz, — Tev pašam — un man arī. Man taisni visa dvēsele plūst pāri no sāpēm un rūgtuma, ka Tu viņu nepataisi. Aiz tā iemesla man tie projekti, ko Tu par mani gribi rakstīt, ne mazākā prieka nedara, un arī tādā veidā, kā Tu esi nodomājis, iznāks ļoti gari, samērā ar darbu pie publikas būs mazi panākumi, un tad ar to vien viss laiks aizies, tad jau savu darbu met krūmos un ieguvums ir nulle! 50 rindiņas, kur Tu dosi īsu biogrāfiju par mūsu iepazīšanos, panāks to pašu iespaidu nekā gara publicistika. Un Tu to vari uzrakstīt, kad būsi lugu pabeidzis» (1913. g. 3. janvārī).
«Jāzepu un viņa brāļus» dzejniece uzskata par vienu no pašiem nozīmīgākajiem Raiņa darbiem. Emigrācijas laikā viņa lugu tulko vācu valodā, pie tam divas reizes, jo pirmais atdzejojums viņu neapmierina. No otrā varianta «Jāzeps un
viņa brāļi» tulkots ari angļu, čehu, somu valodās.
Aspazija piedalās arī Raiņa «Virpuļu» kalendāra sastādīšanā. «Pašā darba būtībā, ierosinājumā uz darbu un pastāvīgā līdzdalībā kā arvien, tā ari še man jāpateicas Aspazijai,» dzejnieks norāda «Virpuļu» priekšvārdos Kopotajiem rakstiem 1925. gadā. Aspazijas arhīvā ir saglabājušies tematu pieraksti «Virpuļiem», anekdotisku notikumu uzmetumi, kas atspoguļo reakcijas laiku dzimtenē: «Zaķi pateicas medniekiem, ka šauti tikuši», «Mūsu laiku varonis (zelbstšuceris, kas bez biksēm izskrējis)», «Kas kungs bez suņa, kas suns bez astes» u. c.
ir
163
«Virpuļos» no 1906. gada līdz 1908. gadam ievietoti vairāki Aspazijas dzejoļi: «Cienīgtēvu gaudu dziesma», «Pases revīzija», «Gada apskats», «Bābeles elks». Te parādās mazāk pazīstama Aspazijas talanta puse: satīra un humors, kas ar smalku dzēlību vēršas pret reakcijas laika parādībām, «Cienīgtēvu gaudu dziesmā» tas draisks un rotaļīgs. Parodējot un kariķējot no mācītāju sprediķiem tik labi pazīstamos un iecienītos teicienus par «mīļo dieva zemīti», par miera balodi, par krusta nastu, Aspazija tēlo Baltijas garīdznieku raizes par savām muižām, dzīvībām un ienākumiem laikā, kad draudzes «garīgo tēvu» no kanceles padzinis revolucionārs un dažs labs «fons» dabūjis nostāties revolucionāru mauzera priekšā. Toties «Gada apskatā» izsmejošie smiekli jaucas ar dusmām un naidu, vietām ar riebumu. Ir iestājies atplūdu un tumsas periods, lielās idejas apraktas, dzīves virspusē uzpeld tie, kas rūpējas par pilnu maku, «izdevīgu kuponražu», par Staņislava ordeņlentīti pie krūtīm. Dzejolis veltīts 1906. gada notikumiem, kad
dzimtenē saimnieko vācu zelbstšuceru vienības, cara dragūni un kazaki, kad patvaldnieka solītās reformas «pie dāmām tikai reformkleitās parādās». Tautai nav nekādu tiesību, dzejniekam, kas grib sacīt nopietnu vārdu, avīzei, kas grib rakstīt par trūkumcietējiem, — arī ne.