No muižniekiem tev — draudot aizliegts zvejot, No cenzora — tev raudot — aizliegts dzejot, Tas vienīgais, kas aprakstīties Jaujas, Ir puķu balles un konfeti kaujas.
Ir saradušās «dažnedažādu krāsu personības» — ne tikai «zilie», «melnie» un «it sarkanie», bet arī «bāli rozā», kas savu mēteli pieskaņo katram vēja pūtienam. Bet aiz viņiem nāk — «lokanglumie līdēji», «tie baiļu sviedru svīdēji», «monopola šņabi dzērīgie» un «svešu kabatā jo labprāt ķērīgie». Šajā barā grozās arī latviešu dekadenti, kas lej tinti laikā, kad citi lej asinis.
Ko var prasīt šādā laikā no nākamības? Mietpilsonis vēlas mieru, mugurkaula lokanību, padevīgu klusēšanu. Dzejniece skarbā sarkasmā un rūgtumā vēro dzīvi, kas tik ļoti sāk atgādināt snaudā ietinušos pasauli pirms Jaunās strāvas vētras brāzmām. Tikai toreiz tajā bija mazāk nekrietnības un nodevības.
Gados, kad top «Virpuļu» satīras, Aspazija saraksta reakcijas laika upuriem veltītu tēlojumu grāmatu «Spoži sapņi» (1909). Arī tā savā veidā ir dzeja, kaut prozā rakstīta. Aspazijas mērķis nav raksturu veidojums un psiholoģisks tēlojums, ne arī revolūcijas tiešs atspoguļojums. Tēlojumos nedarbojas reāli cilvēki, bet alegorijas un simboli. Ar tiem dzejniece grib vispārinātā veidā parādīt savu attieksmi pret laikmeta notikumiem.
Atkal te redzama dzejnieces nīstā un allaž apkarotā filistrība un skan sašutums pret tiem, kas, zelta vidusceļu iedami, neko derīgu pasaulē aiz sevis neatstāj un tomēr nekautrīgi izmanto visus dzīves labumus:
«Nekur lielu viļņu, strauji tekošu ūdeņu, dziļu atvaru, visur lēzenums, seklums un pūdējošs miegs… Lai iet garām visas laika strāvas, lai visniknākā cīņā karo savā starpā «par» un «pret», pastāvošais ar atjaunojošo, lai pretinieki iznīcina viens otru un iet bojā, viņi zināja, ka galu galā viņi būs tie, kam piekritīs izcīnītais mantojums» («Nāves pagalmos»).
Aiz miegainās filistrības — apbrīnojami rosīgie fantasti, visu lielo runu runātāji, raibu raķešu šāvēji, pirmie līdzskrējēji un pirmie atkritēji. Arī tos dzejniece tiesā asi un nesaudzīgi:
«Pie visiem jauniem uzņēmumiem tie runā skaļāko vārdu, katru sajūsmības uguni tie uzkur par salmu liesmu, pie katras kustības tie skrej priekšgalā, bet, kad pasaulē valda padevības, nodevības un bezspēka stunda, tad viņi ir pirmie, kas atslābst un atkrīt. Viņi sevi tur pārākus par citiem, saucas par ģēnijiem, kuriem gar ikdienu nav nekādas daļas, un tomēr nezina un nezinās nekad, ka dziļumu var atrast ari ikdienībā un ka katrs vienkāršs darbs ir paceļams augstumā» («Nāves pagalmos»).
Aspazija tēlojumos, tāpat kā «Virpuļu» dzejās, nosoda to latviešu inteliģences daļu, tos māksliniekus, kas smagajos reakcijas gados nodod savu talantu buržuāzijas kalpībā un ne tikai nespēj, bet arī nevēlas būt tautas sirdsapziņas pārstāvji. Tālu prom no viņiem, dzīves tumsā paši ar savām zvaigznēm ceļu apgaismodami, iet lielie darba darītāji, jaunu pasaules uzskatu radītāji. Aspazija atgādina: «Prometejs nav miris!» Viņa tic cīnītāju spēka nesalaužamībai, tic, ka cilvēks nezūd, paliek viņa padarītais darbs un atmodinātās idejas.
Aspazijas prozas tēlojumi nav izcili mākslas sasniegumi. Tomēr tie apliecina dzejnieces uzticību dzīves attīstībai, 1905. gada revolūcijas jēgai. Vēlāk daudzi no «Spožo sapņu» motīviem tiek izmantoti dzejā.
Nevar, protams, apgalvot, ka visus notikumus pēcrevolūcijas periodā Aspazija izprastu skaidri un pret katru sabiedrisku parādību ieņemtu pareizu nostādni. Laiks, ko Aspazija un Rainis pavada emigrācijā, dzimtenes sabiedriskajā un kultūras dzīvē ir viens no vissarežģītākajiem, skarbākajiem periodiem tautas vēsturē. Andrejs Upīts 1967. gadā rakstā «Uz lielajiem tautas dzimumdienas svētkiem» to nosauc par «laikmeta griežiem tiklab tautas politiskajā un sociālajā dzīvē, kā arī latviešu literatūrā». Pēc «pārejas laika», dekadences uzplūdiem un reakcijas patvaļas ap 1910. gadu sākas jauns, straujš sabiedriskās domas aktivizēšanās periods, kuru izsaukusi šķiru cīņas ieiešana jaunā attīstības fāzē. Demokrātiskā literatūra, īpaši lirika, sit augstu vilni. 1912. gadā, piemēram, iznāk pāri par divdesmit dzejoļu krājumu: Raiņa «Gals un sākums», V. Plūdoņa poēma «Uz saulaino tāli», K. Skalbes «Sapņi un teikas», R. Eidemaņa «Uz saules takas», L. Laicena «Pilsētā un laukā», Aspazijas «Ziedu klēpis» u. c.
Līdz ar sabiedriskās domas un literatūras aktivizēšanos notiek straujš uzskatu noskaidrošanās process. Kritikā asi atbalsojas mākslas virzienu, sabiedrisko grupējumu un reizē arī tīri personisko interešu sadursmes. Kā norāda V. Valeinis grāmatā «Latviešu lirika XX gadsimta sākumā», tad «intensīvāk nekā jebkad dzejā izvirzās un kritikā tiek skaidrots šķiriskuma un partejiskuma princips. Vispārinājumi par mākslas īpatnībām un uzdevumiem, tāpat par kritikas nozīmi sabiedrībā un literatūras attīstībā rodas, pamatojoties uz asajām to šķiru un partiju cīņām, kas izvērsās pēc 1905. gada revolūcijas.» Daudz apcerēts tiek «proletāriskās mākslas» jēdziens. Aktuāls kļūst jautājums par demokrātiska rakstnieka attieksmi pret buržuāziskiem preses izdevumiem.
Nevar aizmirst, ka Aspazija no revolucionārās kustības dzimtenē atrodas tālu. Politisko grupējumu mērķi viņai ne vienmēr skaidri, un uzskatu tālāka attīstība sociālisma ideoloģijas virzienā nenotiek. To apliecina arī daudzkārt plaši iztirzātā diskusija ap Aspaziju 1911.— 1912. gadā, kuru izmanto latviešu buržuāzija, lai tautā tik populāro mākslinieci pārdabūtu savā pusē, un kuru diemžēl neizmanto demokrātiskā un marksistiskā literatūras kritika, lai pierādītu, ka Aspazija ir darba tautai nepieciešama māksliniece.
Diskusija izceļas ar J. Vainovska rakstu «Dzimtenes Vēstnesī» — «Es kaunos» (1911. g. Nr. 238). Būdams latviešu buržuāzijas orgāns, «Dzimtenes Vēstnesis» visai veikli maskējas ar demokrātiskiem lozungiem. Arī Vainovska rakstu, kas nosoda latviešu rakstnieku pārmērīgo gaušanos par grūtajiem dzīves apstākļiem un cenšanos iegūt lielburžuāzijas materiālo atbalstu, laikraksts faktiski izmanto savu īsto pozīciju maskēšanai.