Aspazijai, kurai pretīga luncināšanās ap bagāto aprindu maizes galdiem, raksts šķiet pareizs. Kad Rainis viņai ziņo, ka, aizskarti par savu vārdu pieminēšanu Vainovska rakstā, no «Dzimtenes Vēstneša» aizgājuši līdzstrādnieki J. Jaunsudrabiņš, K. Skalbe, J. Akuraters, dzejniece 1911. g. 3. novembra vēstulē Aronu Matīsam apsola laikrakstam dzejoļus no sava jaunā krājuma. Šo solījumu Aronu Matīss tūlīt publicē. Bet 1911. gadā ir pacēlušās daudzas balsis, kas prasa atmaskot «Dzimtenes Vēstneša» divkosīgo politiku, tāpēc Aspazijas vēstule tiek uztverta nevis kā Vainovska, bet kā laikraksta aizstāvība vispār. «Jaunās Dienas Lapas», «Jaunā Laika» un «Dzīves» lasītāji saprot Aspazijas soli kā nostāšanos reakcijas pusē. 24. novembrī «Jaunā Dienas Lapa» un pēc tās arī abi pārējie laikraksti nodrukā «Pēterburgas latviešu studentu marksistu» vēstuli, kurā apgalvots, ka Aspazija atklāti un demonstratīvi izsaka simpātijas laikrakstam, kas «slavens tapis ar savām denunciācijām, provokatoriskiem jankaviem un izbijušiem veinberģistiem». Studenti norāda, ka, līdzdarbodamās šajā laikrakstā, viņa nepacels «Dzimtenes Vēstneša» zemo morālisko un sabiedrisko līmeni, bet pati ir noslīdējusi līdz tam.
Studentu dedzība cīņā pret «Dzimtenes Vēstnesi» ir pilnīgi saprotama, taču pret Aspaziju izteiktajam apvainojumam trūka nopietnāka pamata. Drukāšanās pilsoniskajos izdevumos vēl neapliecina pievienošanos maskētai ideoloģiskajai programmai, un Aspazijas daiļdarbi šajā laikā neliecina, ka viņa būtu kļuvusi par «bijušo demokrāti». Aspazija pamatoti raksta «Atbildē «Dienas Lapas» redakcijai» 1912. gada pavasarī, ka tādā gadījumā viņai tie laikraksti, kas nodrukājuši studentu protestu, jāuzskata par solidāriem ar Akurateru un Skalbi, no kuriem garāki raksti parādījušies periodiskajā žurnālā «Ziemas Naktis» un «Mājas Viesī», pilni ar uzbrukumiem marksistiem.
«Savādi ir uzskati ar godbijību tuvoties Skalbēm, kad tas nolamājis marksistus, un nostādīt mani par zemu grimušu, kur es marksistiem nekad neesmu uzbrukusi.»
Sadursmi ar studentiem «Dzimtenes Vēstnesis» tūlīt provokatoriski izmanto savā labā, spekulēdams ar lielo popularitāti un cieņu, ko dzejniece iemantojusi tautā. Veltīdams Aspazijai viscildinošākos vārdus, «Dzimtenes Vēstnesis» cenšas nolīdzināt ar zemi opozīcijas laikrakstus un sarīdīt tos ar Raini un Aspaziju. Tā kā dzejniece stāv tālu no ideoloģiskās cīņas dzimtenē, daļēji tas arī izdodas. Cīņu starp dažādu virzienu laikrakstiem viņa uzskata kā sīkus «partiju», pareizāk sakot, dažādu grupējumu ķīviņus, kuriem viņa grib «pacelties pāri». Rodas dažs nepārdomāts un pārspīlēti ass izteiciens. Aspazija paziņo, ka viņa ir «tikai demokrāte» un, lai izvairītos no turpmākiem pārmetumiem, nedarbosies vairs nevienā laikrakstā.
Un tomēr — «Mans mūžs taču ir aizgājis uz kreisās puses, lai arī es nekā nevaru parādīt», pēc diskusijas piekļūšanas Aspazija raksta Rainim 1913. gada 29. janvārī. «Un mana sirds arī tur ir, lai nu es to tā neesu izteikusi kā Tu.»
Kā atbalss no šīs diskusijas gadu vēlāk notiek vēl stipri personiskiem motīviem piesātinātā polemika ar Andreju Upīti sakarā ar J. JansonaBrauna jubileju. Kad Andrejs Upīts «Jaunā Dienas Lapā» 1913. gada augustā ar rakstu «J. Jansons un jaunlaiku literatūra» augstu izceļ kritiķa nopelnus un «Domas par jaunlaiku literatūru» vērtē kā «reālistiskās rakstniecības virziena ierosinātājas», tad gan Aspazijai, gan Rainim šķiet, ka tas darīts uz citu 90. gadu darbinieku rēķina. 14. septembra vēstulē Rainis skubina Aspaziju uzstāties ar pretrakstu:
«Noraksti rakstu sievietēm un-un vēl vienu mazu atsauksmi pret Upīti, ka Tavas pirmās drāmas zem Jansona «Domu» iespaida rakstītas. /…/ Reālisms latviešu literatūrā nenāk no Jansona, bet no vācu un krievu literatūras, pa daļai no Zudermaņa. Kritiķi nekur nerada literatūru, bet literatūra kritiķus, un iespaidu literatūra dabū arī ne no kritikas, bet no literatūras citās valodās.» Pie tam Rainim, kurš šinī laikā daudz domā par jaunas metodes nepieciešamību, šķiet, ka reālisms ir savu laiku pārdzīvojis un kļuvis šablonisks.
Uz šīm Raiņa tēzēm tad Aspazija arī pamatā veido atbildi Andrejam Upītim. Taču strīdū diemžēl teorētisku pārrunu iznāk maz — pārsvaru ņem personiski uzbrukumi.
Neobjektīvi noniecinot Jansona ieguldījumu 90. gadu literatūras attīstībā, Aspazija izdara netiešu pakalpojumu tiem spēkiem, kas ieinteresēti notušēt marksistiskās domas nozīmi tautas kultūras attīstībā.
Plašu sacerējumu Šveices trimdas laikā Aspazijai rodas maz, kaut gan arhīvā saglabājušās ļoti daudzas ieceres un projekti nerealizētiem darbiem.
Pirmajos pēcrevolūcijas gados Aspazija ļoti uzmanīgi studē Lielās franču buržuāziskās revolūcijas materiālus. Daļu no tiem viņa izmanto rakstos «Sievietes franču revolūcijā» (1907) un «Pie vēstures ugunskura» (1907) u. c., kuros cildina franču revolucionāres. Tiek iecerēta arī luga par Robespjēru, vēlāk arī par Maratu un Šarloti Kordē.
Nozīmīgs lugas temats emigrācijas laikā ir «Hipatija». Galvenā varone ir vēsturiska personība, grieķu filozofē un matemātiķe, kuru 415. gadā zvēriski nogalināja fanātisks kristiešu pūlis. Hipatijas cīņa pret kristiānismu iecerēta kā prāta cīņa pret mistiku, tumsonību un liekulību. Hipatija aizstāv antīkās pasaules daiļumu un filozofiju, taču šī pasaule nolemta bojā ejai. Vergturu sabiedrību nomaina feodālisms, vergturu sabiedrības pasaules uzskatu — kristiānisms. Piezīmēs par lugas idejisko saturu Aspazija norāda uz tām lielajām sociālajām un ideoloģiskajām pretrunām, kas sagrauj antīko sabiedrību.
«Olimpā katram dievam ir savs krēsls, tikai priekš līdzjūtības dieva nav vietas. Baltā Atēna sargā savās pilsētās tikai pilsoņus un mierīgi pacieš, kad vergu asinis šļakstot aptraipa balto marmoru. /…/ Visā nemirstīgajā grieķu daiļumā un mākslā vergiem nebija izteiksmes. 9 /io dzima, cieta, mira, kā nāca, tā gāja, un viņiem nebija vēstures. Tagad tiem pirmoreiz radās vēsture. Kristīgā reliģija ir ilgu dzemdināta reliģija. Kam še nekas virs zemes nav, tam apsola atmaksu debesīs. Ar šo ticību vergs panes dzīvi vieglāk un mirst saldāk.»