Aspazija iecer lugā sarežģītu un grūtu uzdevumu — parādīt viņai pašai tik tuvās antīkās mākslas bojā eju, attēlot, kā kristīgās ticības idejiskie varoņi Kirils un viņa biedri nekautrīgi izmanto savās interesēs tautas sapni par labāku dzīvi, tās ticību glābējam un žēlotājam dievam.
Šveicē Aspazija sāk rakstīt arī bībeles teiku drāmu «Boass un Rute». Atšķirībā no «Robespjēra» un «Hipatijas» te visa uzmanība pievērsta maigos toņos veidotam, klusinātam mīlestības stāstam. Šo lugu Aspazija pabeidz 20. gados.
Pasaules kara laikā Aspazija sāk arī latviešu tautas dziesmu atlasi, lai sagatavotu tās franču rakstnieka Mobēra iecerētam izdevumam franču valodā. Krājums paliek neizdots, taču Aspazijas fondā glabājas daudzi latviešu tautas dziesmu izraksti. Folkloras studijas, kas turpinās visu emigrācijas laiku, kļūst par bagātīgu pamatu dzejnieces mākslinieciskās meistarības pilnveidošanā.
Piecpadsmit trimdas gados sacerēti trīs dzejoļu krājumi: «Liriskās biogrāfijas» divas daļas un «Izplesti spārni».
«Lirisko biogrāfiju» Aspazija iecer kā lielu darbu, kas ietvertu veselu dzīves gājumu tā dažādos pakāpienos. 1910. gadā nāk klajā pirmā grāmata «Saulains stūrītis». 1911. gadā — «Ziedu klēpis». Pēc atgriešanās dzimtenē 1923. gadā dzejniece izdod «Raganu nakti». Krājumi savā attīstības līnijā cieši vienoti, taču katram no tiem ir savs īpatnējs kolorīts un problēmas. «Saulains stūrītis» stāsta par pašu agrāko bērnības posmu. «Ziedu klēpis» ataino jauniešu dzīvi, pirmos patstāvīgos soļus, pirmo jūtu mošanos. «Raganu nakts» tēlo mīlas daudzkrāsaino un trauksmīgo pasauli.
Tomēr «Lirisko biogrāfiju» nevar uzskatīt par vārsmās ietvertu biogrāfisku datu atainojumu. Tur vispār velti meklēt kaut cik konkrētu
Aspazijas stāstu par savu bērnību. «Ziedu klēpja» ievadā dzejniece pati uzsver, ka viņa nesniedz fotogrāfiski pareizu faktu tēlojumu, bet gan vispārinājumu, «stilizētu pārveidojumu» un «nekrīt arī nemaz svarā, vai «Saul. st.» ir taisni tāds pārdzīvots dzīvē, vairāk krīt svarā, kā es viņu pārdzīvoju mākslā un ka tas dzīvo pats par sevi bez manas personas».
«Liriskajā biogrāfijā» risinās jau agrāk apcerētā cilvēka un dzīves attieksmju tēma. Tas ir Aspazijas dzejas pamatu pamats. Tikai tagad dzejniece pievēršas bērna pasaulei. Kāpēc? Te atbildi dod priekšvārds «Saulainam stūrītim» 1934. gadā, kur autore stāsta par šī darba rašanās ierosinājumu:
«Bija jauki rīti Kastaņolā, Lugānas ārpilsētā. Mēs ar Raini staigājām pa tādām taciņām, pa kādām parasti lielo viesnīcu apmeklētāji neiet. /…/ Rainis man visur bīstamās vietās nemaz neļāva kāpt līdzi, bet nosēdināja mani zālē kā bērnu un teica: «Sēdi klusi un gaidi, kamēr es tev atnesīšu narcišu un maijpuķīšu pilnu klēpi.» Sēdēju arī. Sapņoju un aizsapņojos tālā bērnībā, jo, kā jau teicu, esmu pagātnes cilvēks. Nejauši pavēru acis un ieraudzīju sev pie kājām mazu zāļu čumuriņu, kas neizsakāmi spoži mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Ilgi es viņā noraudzījos un nodomāju: «Tik maziņš tu esi kā maza sirsniņa un tomēr sevī spēji ik šķiedriņā uzņemt visas debesu krāsas!» Tas neapzinīgi darīja uz mani iespaidu, un, kad pārnācu mājās, neatlaidīgi meklēju pēc formas un iekšējās izteiksmes. Otrā rītā man, kas agri mostas un gultā klusi sacerē savus darbus, rodas jau pirmais dzejolis: «Kad meklē dvēseli, tad agri ej no rīta.»»
«Saulainā stūrīša» centrā tiek likta «mazā sirsniņa», kas sevī spēj uztvert un atspoguļot «visas debesu krāsas». Tieši šāds liriskais varonis — tīrs, dzīves pretrunu neplosīts — ir lielisks optimisma apliecinājums skarbajos paguruma, filistrības un reakcijas gados. Par viņu domājot, Aspazija tad arī raksta jau pieminētajā dzejolī:
Kad meklē dvēseli, tad agri ej no rīta, Kad to kā jaunu zvanu tikko lej. Kad dzīve, hieroglifiem neizvīta, Tev saldā vientiesībā pretī smej, Un sirds — kā upe, kas vēl nesildīta, Priekš saules lēkta vēsos viļņos dej.
«Saulains stūrītis» nav dzeja bērniem, kaut gan daudz kas no uzrakstītā viegli uztverams un saprotams arī vismazākajiem lasītājiem. Tā ir dzeja par bērnību, meklējot šajā vielā nozīmīgas atziņas, filozofiskus vispārinājumus. Kā tāds šis darbs ir īpatnēja un vienreizēja parādība latviešu lirikā.
Aspazijai lieliski izdodas izmantot bērnības tēmas priekšrocības. Jaunu dienu atmiņas ikvienam lasītājam pašas par sevi sauc prātā daudzus emocionālus, dziļi saviļņojošus priekšstatus, lai cik viegla vai sūra būtu bijusi bērnība. Atšķirot «Saulaino stūrīti», pretī nāk kopš sendienām pazīstami tēli, dzīvās un nedzīvās dabas daiļums, no folkloras un pirmajām lasītajām grāmatām iepazīta pasaku zeme. īstenība te vēl savijusies ar teiku, mēnestiņš būvē pār upi tiltiņu, zvaigznes noraugās no mākoņspraugām kā tuvas, dzīvas būtnes, princese sēd zelta krēsliņā kā lukturī iesprausta svecīte. Cauri šai dzīvei — sapnim soļo topošā personība, ņemdama sevis veidošanai kā būvmateriālu gan saules mirdzumu, gan dabas poēziju, gan pasakas burvību.
«Saulainā stūrīša» laiks ir skaistais «priekšjūtu» laiks. Bez sāpēm var vēl visu pieņemt un atmest, lielie sabiedrības likumi nekur vēl nav novilkuši nepārkāpjamas robežas. Dzīves izpratne vēl klusē. Prieks ir tiešs un acumirklīgs, raizes tikpat tiešas un ātri gaistošas. Dvēsele ir kā ziedos paslēpies tīrs avots, kuru lielie vēji, pāri skriedami, nespēj duļķot.