Ir pavasaris, pat vēl ne pats pavasaris, ar zilām, vieglā miglā tītām tālēm, ar kūstošu ledu, ar pirmajiem, tikko plaukstošajiem ziediem. Viss jauns. Viss tīrs. Viss topošs.
Briest augšup visas suliņas,
Plīst pušu smalkās čauliņas.
Iz zemes asniņi izšķe]as …
(■Ziedoņa naktis»)
Liriskais varonis ir īsts ziedoņa bērns. Kā smejoša aprīļa dieniņa viņš soļo ar sauli pie labās un kreisās rokas. Viņu apņem katrai jaunai radībai dabas dāvinātais kustēšanās un darbošanās prieks, vitalitāte, kas izraisa nebēdību un humoru. Līdzi viņš nes «savas» neaptumšotas, skaidras debestiņas un, pavērdams jebkuras durvis, iesviež tur iekšā prieku kā «sarkanu kamoliņu».
Krājuma vērtētāji ne vienreiz vien runājuši par «Saulainā stūrīša» idillisko raksturu. Taču no īstas idilles «Saulains stūrītis» atrodas tālu. Idille ir miers, rāmums, idille ir vieglas, bezrūpīgas dzīves ainas. Krājumu caurstrāvo idilli lauzošs nemiers. Tikai šoreiz tas nav traģisks spēks. Tā ir pati augšanas dziņa, kas kodolam liek plēst čaulu, topošajai personībai nemitīgi paplašināt robežas ap sevi, raudzīties pāri «ziedošā aplociņa» žogiem. Ar labi pārdomātu pakāpenību Aspazija citu pēc cita liriskajai varonei liek uzklausīt dzīves aicinājumus. Kad ērglis lido zilajos gaisos, meitene sapņo — «izdomāt» sev vēl «augstākus» spārnus nekā lielajam putnam. Kad pāri laukiem skrien vēji, puteņus dzīdami, arī liriskajai varonei gribas iesēsties viesuļu kamanās un atstāt drošo pajumtu. Sapņos viņa redz zelta kāpnes, kas sniedzas līdz pašām debesīm, un, laimē trīcēdama, viņa cel kāju uz pirmā pakāpiena…
Lielās dzīves balsis — pilnas nemiera, negaisu šalkoņas, briesmu un skaistuma nojautas agri sāk skanēt blakus bērnības pagalmiņa pasaku melodijām. Un tad kļūst redzams arī mazā cilvēka spēks. Liriskais varonis no sākta gala apzinās sevi kā patību, kura nepieskaņosies apkārtnes mierīgajam plūdumam, bet meklēs savu patstāvīgu un neatkarīgu vietu. Tiklīdz notiek pirmā iepazīšanās ar pretrunīgo īstenību, «nebēdne meitene» ieņem noteiktu aktīvu pozīciju. Jūdu teikas varoni Jāzepu iemeta bedrē viņa brīnišķīgo sapņu dēļ. Arī meitene sapņo — «gan nakti, gan rītu pa atmiegam, gan dienā ar acīm vaļējām». Ja nu arī viņu mestu bedrē sapņu dēļ — vai tādēļ nesapņot? To gaismu, «kas iz dvēseles spīd», — vai to slēpt zem segām un tīņām? Nē — savu sauli viņa nosargās, un liriskā varone lepni atbild:
Ja mani ar bedrē iemestu,
Iz bedres tā ārā vēl spīdētu!
(«Jāzepa sapņi»)
Klusā nakts stundā, kad «laktā visi gailīši, Un izdzisuši skaliņi, Krāc miegā labie ļautiņi», meitene slepus zogas pie grāmatas, ko bargais tēvs
un stingrā māte nejauj lasīt dienā. Vai tas nav grēks? Vai tā nav zādzība — slepus ņemt uguni, slepus ņemt grāmatu? — «Es zagu!» drosmīgi atzīstas topošais cilvēks. Pret pārmetumiem un rājieniem viņam ir viens aizbildinājums:
Es gribēju rociņas sasildīt Pie debesu ugunskura, Te eņģelis nāk mani projām dzīt Un mākoni priekšā tura. Tad pati es paņēmu slepeni Vienu sarkanu, kvēlošu oglīti.
Es zagul Ak, Prometej, mans tēvoci, Tu saproti manu dziņu, Jo pasauli, auksto pasauli Es gribu sildīt ar viņu!
(«Iz Prometeja cilts»)
Līdz ar nojausmu par dzīves nežēlību un aukstumu aug vēlēšanās cīnīties pret to, uzstāties pret vecajiem likumiem, sacelties pret veco taisnību. Tikpat dzijas kā vitālā dzīvības dziņa bērna dvēselē slēpjas pārvērtību un brīnuma gaidas. Kaut arī liriskais varonis pat nevar vēl nojaust, kas būs šis «brīnums vai brīnumdarītājs», kas lauzīs mierīguma čaulu, kaut arī viņš pats vēl ir pārāk mazs, lai spētu veicināt brīnuma piepildīšanos, vienu tomēr viņš spēs — kāpt visaugstākā koka galotnē, rokām kā spārniem plivināt pretī atnākošajam un saukt:
Ņem mani līdz! Ņem mani līdz! Es būšu tavs laika cīrulītsl
(«Mazais Cakejs»)
177
Topošajā dvēselē briest nākošā cīnītāja modrais, jaunu uztverošais gars. Pāri bērnības poēzi-
12 »52
jai skan cita poēzija — pretstatos un sadursmēs eksistējošās pasaules dziesma, «Saulains stūrītis» nav šķirams no melnajiem negaisa padebešiem apvāršņa malā, un tikai to abu kopumā un kontrastā dzīve atklājas daudzveidībā, atklājas kā process.
Arī «Saulainam stūrītim» pāri slīd mākoņu ēnas. Straujš sāpju kliedziens pēkšņi izlaužas, kad sanāk kopā radu radiņi un pasaulē traucošo dvēseli spiež atpakaļ mājas dzīves sprostā. Sāp pārestība, kas nodarīta cilvēkam, ziedam, skudriņai. Sāp nojauta, ka ikviena uzvara dzīvē prasa arī upurus un ikviens ieguvums nes līdzi arī zaudējumu. Bet bērna dvēsele vēl ir pārāk vesela, lai to spētu ilgāk nekā acumirkli aptumšot sēras. Brīnumdarītājai pasakai un plaukstošajam ziedonim nāves tumsa ir sveša. Liriskais varonis jūtas kā augošās un ziedošās dabas daļiņa. Stiprs kā zaļā pasaule ap viņu, kas raisās tūkstoš pumpuros, tek līksmās straumēs, vizuļo siltās lietus lāsēs.
Kad aizslīdējusi gaistošā mākoņu ēna, krājuma noslēgumā atkal skan cildinājums jaunībai un pavasarim, cildinājums līksmei un enerģijai.
«Heisā!» ar dimanta cirvi saule skalda ledu. «Heisā!» — «viļņu dēliņš — burbulītis sviež priecīgi cepuri gaisā». Cik tālu vien acis redz, visur gāžas palu straumes, apklādamas ceļus un ejas. Viss raisās, kust un zib. Un jaunā sirds, nespēdama sevi valdīt, ar skaļu «heisā!» saucienu traucas ūdeņiem līdzi — «briesmās un skaistumā».
Reizē ar ziedoņrīta gavilēm krājumā skan līksma pārliecība — nāks laime, nāks prieks, nāks vēl skaistākas, vēl lielākas dienas.