Sataisies! Sataisies! Drīz visi pumpuri raisīsies, Ziedu lapas kā baltas bites skries, Sapnis par dzīvi, dzīve par sapni k)ūs — Būsi Būs! Būsi
(«Ziedoņa lolljums»)
Smagajos reakcijas gados un dekadences, gļēva erotisma un individuālisma laikā «Saulains stūrītis» apliecina: cilvēks — pat vismazākais — ir stiprs. Grāmata sludina optimismu un personības harmoniju, dziļu dzīves prieku, kam cēlonis rodams personības ciešajā saistībā ar pasauli, pasaules un cilvēka augšanas un attīstības dziņā. Ne velti Rainis raksta dienasgrāmatā 1910. gada 4. oktobrī: «Saul. stūr.» nāca kā maigs mierinātājs negantā laikā, saule un mīļa roka, tik maiga, ko spēj tik sieviete, visa tauta uzelpoja brīvi, kaut uz acumirkli. Visi bija pārsteigti no mīļā saules stariņa.»
«Saulains stūrītis» ir arī vislabākais apliecinājums Aspazijas spēkam. Lai cik nogurusi un vientuļa viņa jūtas Šveicē, kā māksliniece viņa paliek uzticīga demokrātiskās literatūras idejām. «Liriskās biogrāfijas» I daļā šī uzticība izskan ar sevišķu gaišumu un patiešām sievišķīgu maigumu.
«Ziedu klēpis» turpina «Saulainā stūrīša» stāstījumu par liriskā varoņa personības veidošanos.
12'
179
Nu ir pienācis brīdis, kad jaunais cilvēks iziet no pasaku pagalmiņa lielajā dzīvē. Notiek atvadas no bērnības poēzijas un brīnumiem, kas pavadījuši «nebēdnes meitenes» jaunās dienas. Kaktā nosviesti, apput septiņjūdžu zābaki. Vēja ratiņi stāv nolauztiem spieķiem. No Fausta
mēteļa izgājis viss burvības spēks. Bet senajam biedēklim — lellei — raganai nolūzis deguns un vaigs pušu.
Es nebīstos vairs — Es nebīstos, ne ari ticu ko vairs.
(«Jaunības ardievas»)
Reizē ar lepnumu par jauno dzīves izpratni izskan skumjas pēc aizgājušā. Viens posms ir noslēdzies. Nez par ko norit pirmā asara. Ar apbrīnojamu psiholoģisku smalkumu iezīmējas lūzums dvēselē, ko liriskais varonis pats nevar ne izskaidrot, ne pamatot. Kaut kas ir ievainots, kaut kas zaudēts, harmonijā radusies pirmā paliekošā plaisa:
Kā smalkā stikla sirdī Mazs matiņš iekšā plīst, Kā smalkā stikla sirdī…
(«Pirmās asaras»)
Sapnis ir beidzies. Sākas dzīve. Un tās aicinājums noskan ass un lietišķs — «kā nikna saimnieka barga balss Mēdz ganiņu celt no rīta». Atvadoties no bērnības, gar puspievērtām acīm vēl slīd bijusī poēzija, bet līdzi tai iet kāda pusvārdos izteikta nojauta — dzīvē gaida ne tikai «briesmas un skaistums», bet arī sāpes, arī traģiskais. Dzīve prasīs visu, bet ne vienmēr dos visu. Un pirmām kārtām tā prasīs atbildību par sevi, prasmi saglabāt sevi.
Ieejot raibajā un daudzveidīgajā dzīvē, liriskais varonis pirmajā brīdī grib tvert un gūt. Vilina katrs vizulītis, katrs spīgulīts, dziņas prasa piepildījumu, viss liekas tik brīnumkošs, «Ko maitā rūsa un kodes». Tas ir prieks par pasauli. Tā ir alkatīga vēlēšanās dzīvot, visu ņemt, visu turēt. Un tomēr — šajā žilbinošajā raibumā kāda balss, pieņemdamās spēkā, saka — Nē! Tā liek meklēt īsto un paliekošo. Jo arī pats topošais cilvēks ir īsts, un, lai saglabātu savu «nešķelto es», jāatsakās no acumirkļa baudām, no bezvērts vizuļiem, kas zūd, mirklim aizejot, un aiznes līdzi cilvēka spēku un garīgo skaidrību. Tas nav ne dzīvesprieka noliegums, ne askēzes sludinājums. Tā ir prasība neizniekot savu personību, saglabāt morāli skaidru un tīru jaunību. Ja pret pirmo «Nē» dvēsele atduras kā skrejošs kuģis pret paslēptu koraļļu kumuru, ja tā sabrūk riebumā un nesapratnē, tad, ieklausījusies dziļāk, viņa šo «Nē» paceļ kā vairogu pret dzīves nejēdzību, balstās uz tā, un
Ar pēdējo Nē Uzvar dvēselei Kad novazātas nāks citu baudas — Kad dzisušām acīm nāks citu raudas — Cik balta tad staros dvēselei
Zem kājām būs tai pakāpe — Pēdējais Nēl
(«Pēdējai« Nē»)
Ar ieiešanu jaunībā sākas cita rakstura poēzija. Tās skaistums ari tagad vēl lielā mērā sedz dzīves skaudrumu. Taču tā vairs nav saulainā stūrīša priekšpavasarīgā, nelielā lokā ietvertā daile. Ja bērns sevi apzinājies tikai kā ziedošās zemes un pavasara daļu, tagad izaug nojauta, ka viņš ir kaut kas vairāk. Izmantojot sengrieķu filozofa Platona tēzi, ka cilvēka dvēsele visaugstāko daiļumu skatījusi kādā senākā — ideju pasaulē — un viss skaistais viņa mūžā ir tikai šīs ideju pasaules atblāzma, Aspazija veido šai domai savu variantu. Ikkatrs cilvēks ir Visuma sastāvdaļa un «savā atomu šķirstiņā» glabā iekodētu atmiņu no tiem tālajiem laikiem, kad notika pasauļu veidošanās un kosmosā kā «vienšūniņas dīdzīte» ienāca pirmā dzīvā būtne, «dvēsele». Dzejniece mākslinieciskajā skatījumā redz varenu un brīnišķīgu laikmetu ar milzu dimensijām, krāsu skaistumu, notikumu lieliskumu:
Kad skaņas ar skaņām kopā jaucās!
Kā krācošu, šņācošu ūdeņu kritums!
Un dimdēja rībošu pērkonu ritums,
Un aukas ar aukām pretim saucās Mūžības kopspēlē.
(«Dvēsele»)
Šis grandiozais skaistums kā pusapj austa atmiņa tagad visur pavada cilvēku. Kādreiz notikusī pasauļu tapšana, dzīves rašanās un kārtošanās kļūst par mērogu, virzot savu dzīvi. Indivīdā atbalsojas Visums. Tieksme uz diženumu, uz maiņu un pārvērtību pavada visus viņa soļus. Tā viņa mazajai dzīvei piešķir jēgu, liek tai attīstīties. Kopības sajūta ar Visumu, ar pasaules mainīgo ritumu Aspazijas «Ziedu klēpī» vietām cieši saskaras ar Raiņa «Gals un sākums» atziņām, tikai te tā rotaļīgāk, īstā «pavasara», ne «ziemas dziesmā» izteikta.
Pasaule, kas atklājas liriskā varoņa acīm, savās lielajās dimensijās ir brīnumaina un pasakaini skaista. Noslēpumaina un brīnumaina ir arī paša jaunā cilvēka būtība. Ik nakti kāds klauvē pie viņa durvīm. Ik nakti viņš jautā klauvētājam tā vārdu un nolūku, taču Lielais nezināmais neatbild. Un nevar atbildēt, jo ir paša cilvēka neaizmiegošais «es», kas aicina un nedod mieru, kā dīgsts laužas cauri kodola čaulai un neļauj dusēt.