Pilna trauksmes un nemiera skan nodaļa «Zilā puķe». Zilā puķe — romantiķu un sapņotāju simbols. Sen meklētā un nekad neatrastā, vienmēr jaunā tālumā saucošā. Projām no dzīves? Parasti to tā skaidro. Un tomēr attiecībā uz Aspazijas «Ziedu klēpi» tas nav pareizi. Nevis projām no dzīves, bet tikai projām no jau izdzīvotās, bijušās dzīves, pretī nepiepildītam rītam. Pretī tam, ko iet meklēt ikviens, kas neapmierināts ar jau apgūto šauro loku, kurā viņš mājo. Jo palikt pie izdzīvotā nozīmē palikt nekustībā. Bet, kur ir nekustībā, tur ir nāve. Zilā puķe ir nesasniedzamā simbols, simbols mērķim, kas, arvien pārveidodamies un mainīdamies, liek iet un meklēt.
Aspazijas varonis tiektin tiecas projām no piepildītā dzīves posma, no saulainās bērnības, no harmoniskā un noslēgtā.
Kas nāru iz jūras dzina
Kāpt augšup pa klinšu kāpēm?
To viņa taču zina —
Ik solis tiek maksāts ar sāpēm, ■—
skan jautājums dzejolī «Terra nova» (Jaunā zeme), kas veidots pēc pazīstamās Andersena pasakas «Jūras vārava» motīviem. Nāra pamet savu «pirmatnes dzīli», kaut zina — «uz cietzemes smilšainās kailes var tikai zaudēt, ne gūt». Būs cīņa, būs rupjums, sirds lūzīs naidā un mīlā. Ik solis tiks maksāts ar dedzinošām sāpēm. Lai! Tā ir maksa par visaugstāko. Bet šis visaugstākais ir «reiz īsti par cilvēku būt».
Visur ir kustība, visur ir maiņa, un tikai mūžīgā veidu atjaunošanās un miršana ir dzīvība. Ar īpaši tēlainu traģiskā un optimistiskā saistījumu šī doma izskan dzejolī «Sietiņš sijā».
Trauksmainu sirdi, plaši ieplestām acīm liriskā varone veras plūstošās un mainošās pasaules ainā:
Nekas nestāv ciet! Nekas nestāv ciet
Laika metu mijā.
Zvaigznes nāk un iet! Zvaigznes nāk un iet!
Sidrabacains sietiņš sijā.
Krīt dzirkstelīte — zvaigznes atlūznīte, līdzi austošām un rietošām zvaigznēm iet laime, mīla, pati dzīve. Un tomēr — lai iet dzīve, lai iet zvaigznes! «Citu veidu vijā» tās nāks atkal no jauna. Vērtēdams zūdošo un paliekošo, mūžam sijās zelta sietiņš.
Tālākā «Ziedu klēpja» lirikas plūdumā dzejniece attālinās no filozofiskām problēmām. Nodaļā «Papardes zieds» skan dabas daiļuma un daudzveidības cildinājums. Tāpat kā «Saulainā stūrītī», daba arī šinī krājumā vienmēr ir kopā ar lirisko varoni. Tikai tagad tā kļuvusi variētāka, plašāku krāsu amplitūdu, tā vairs nav pavasara zilo miglu un palu ūdeņu pasaule. «Ziedu klēpī» ir gan ziemas pusnakts poēzija, kad visi vēji ierāvušies alās un ar sidrabcirvi pa laukiem staigā lausks, gan rudens miglas un vēja mātes sērās gaudas, gan vakarblāzmas krāšņums un mēnessnakts liegā burvība. Ikviena no šīm gleznām dziļi atbalsojas liriskā varoņa dvēselē.
Daba ir pārdzīvojumu atbalsotāja vai ari jaunas atziņas glabātāja. Ar dabas tēlojumu sākti, dzejoļi no rindas rindā arvien tiešāk izteic liriskā varoņa nemieru, ilgas, cerības.
Daba attīstās un mainās pēc saviem lielajiem likumiem, un tai līdzi mainās arī cilvēks. Mūžīga spēku mērošana, mūžīga līdziešana. Ik pavasari zied sārtāk rozes — «Vai līdzi tu ziedēt negribi?». Ik pavasari mākoņi lido vieglāki — «Vai līdzi lidot neiesi?». Un
Ik pavasari, ik pavasari Aug ērkšķiem jauni dzeloņi, Top čūskām zobi asāki: Vai līdzi cīņā neiesi? Nu — sakil
(«Ik pavasari»)
Nodaļās «Vēja rozītes» un «Kaķu pēdiņas» sakoncentrēta mīlas dzeja. Jaunības pirmās, vēl īsti neapjaustās mīlas poēzija, vairāk rotaļa nekā patiesība, kuru apdveš pirmreizīguma, svaiguma burvība. Nakti liriskā varone, nesatinamu ilgu kamolu tīdama, gaida rītu. Dienu tā staigā kā dārgu balvu saņēmusi, dziļi dvēselē skanošā mūzikā klausīdamās. Mīļa cilvēka balss, no tālienes atskanēdama, liek sirdij notrīsēt kā zaram, uz kura uzmeties putniņš.
«Ziedu klēpja» mīlas lirika ir, Aspazijas pašas vārdiem runājot, «vieglā ritmā pusteciņu deja» («Kāda tā mīla ir»). Ar smalku grāciju tiek atklāta liriskās varones intīmo pārdzīvojumu pasaule — tīra, dzīvotpriecīga, humora caurstrāvota. Nekur nejūt uzbāzīgu erotismu, nekur nav lētas sentimentalitātes. Pirmais skūpsts… Kā bija, kā nebijal It kā sapņos šķita — varvīksne dzer iz upītes un dzer to gluži sausu. Un tomēr:
Ne bija, ne nebijal
Tad, atpakaļ neskatot, klusi Mēs gājām ar uzceltām apkaklēm, Kā bēgot no lietus lāsītēm, Ikviens uz savu pusi.
(«Pirmais skūpsts»)
Ari mīla īr tikai etaps liriskās varones attīstībā. Arī aiz rotaļīgā prieka atkal jūtams dzīves aicinājums, kas neļauj stāvēt uz vietas un palikt pie iegūtās laimes. Gaida pasaule. Un pirmās mīlas daiļums ir tikai attīstības fāze, kurai jāiziet cauri, lai dotos tālāk.
Mīla, uz kuru tiekusies jaunā dvēsele, kas raisījusi šīs dvēseles spēkus, nu pati vēršas savā pretmetā, sāk kavēt šīs dvēseles attīstību. Sākas miers. Bet dzīve vēl nav gatava, personība sevi nav izveidojusi, nav piepildījusi nevienu uzdevumu, un tai ir jāiet tālāk. Mīlas sapni sapņojot, liriskā varone jūt — kaut kur aust diena. Kaut kur dreb adata, rādīdama zemes polus. Kaut kur iet gāju zvaigzne, un neviens nevar apturēt tās gaitu…
Aug protests pret mīlas loku, kas noslēdz no dzīves, kas grib saudzēt no vētrām, samierināt ar mēreno ikdienu. Pumpurs nevar apstāties pusplaucis, tam jālauž saudzošā sega. Ar visu Aspazijai raksturīgo temperamentu kā lūgums, kā draudi skan vārsmas:
Ak, neturi mani mierīgā ostā, Lai mani iekša redzamā postā! /…/ Cits liktens, cits likums mani vada, Es esmu vaļai un vētrai rada.