(«Vētrā un vajā»)
Mīlas burvības loks tiek pārkāpts tāpat kā «Saulainā stūrīša» ziedošais aplociņš. Ar sāpēm un ar iekšējo cīņu. Ar smagu atziņu, ka pati mīla ir nesavienojamu pretstatu, divu patību kopsumma, kas dzīvo no neiespējamā — no tā, «kas nava nekad un nevar būt, ka divi spētu par vienu kļūt».
Dzejoju krājumu noslēdz nodaja «Magones», kur dzīves saucošās un uztraucošās balsis skan visā pilnībā un spēkā. Projām no vecā, līdzsvarotā, tradicionālā! Lai cik labs arī gribētu būt vecais, tas vienmēr centīsies ietilpināt savā formā, ieaudzināt savā gudrībā, nejaus jaunajam attīstīties pēc jauniem likumiem. Dvēsele elsodama saceļas pret mīlas, rūpju un glāstu ielenkumu, pret «gudrību, pilnu padomu», pret «mīlu, pilnu žēlabu». Pret gatavo «Tu» viņa liek savu topošo «Es» un sauc: «Noli me tangere!» — neaizskar mani.
Esi
Es, ģeķība, pilna nākotnes,
Kas sevī jaunas pasaules nes:
Viss mani vēl bezveidīgs un plūstošs,
Un sāpīgs, un vārīgs, un pušu lūstošs.
Varbūt bez tevis kritīšu,
Bet celšos un atkal staigāšul
Iz miglas plankumiem zvaigznes raisās,
Pamazām cits ziedonis dvēselē taisās;
Iz sevis pašas man jāizstiedz:
— Manu topošo sapni tu neaiztiec!
(«Noli me tangere»)
Drosmīgs indivīds saceJas protestā pret attīstību žņaudzošo veco dzīvi, kā sarkana magone ar savu nelokāmību un izaicinošajām, ugunīgajām krāsām saceJas pret apajo, briedīgo kviešu lauka harmoniju. Starp tiem, kuri liec muguru, «kā kurš spēj līkāku», viņa viena stāv lepna un spītīga. Tur, kur viss lauks — vecs, jauns, liess, tauks teic dažādās skaņkārtās «jā, jā, jā, jā», viņa vienīgā liek pretī nelokāmu «nē».
Aspazijas liriskais varonis «Ziedu klēpī» ir ne tikai spēcīga un sevi apzinoša individualitāte, bet arī jaunā un topošā spēka pārstāvis. Viņš gaida savu «lielo dienu». Ne vairs kā mazais Cakejiņš «Saulainā stūrīti», bet dziļā nopietnībā, klausīdamies pasaules daudzveidīgajā dziesmā, meklēdams tur savu īsto aicinājumu.
Sauc balsis no tāluma kā jūras vēsmas no nezināma pola. Sauc balsis no tuvuma, aicinādamas ņemt laimi. Sauc balsis no zemuma, likdamas visu tvert acumirkļa baudā. Sauc balsis no augstuma, likdamas atteikties un meklēt visaugstākos spīdekļus. Kurai no tām klausīt? Kuru ceļu iet? Priekšā ir nākotnes daudzveidība, dzīves daudzveidība.
Nomesta ir katra tava sega, Iedegusies lielā ugunsdega. Tā tu pati esi, dzīvība, Pilna šausmu, pilna skaistuma, — Gāzties iekšā tavā atvarā: Heijāl
(«Neredzamais koris»)
«Ziedu klēpis» ne mazāk spilgti kā «Sarkanās puķes» vai «Sidraba šķidrauts» atklāj, cik nepamatoti Aspazijai dažkārt pārmests individuālisms. Tiesa, dzejniece tēlo stipru individualitāti. Sī individualitāte arī netiek tēlota kādā tiešā sakarā ar kolektīvu, ar tautas masu cīņu. Bet Aspazijas varonim savrupības un subjektīvisma zīmogu noņem vienmēr uzsvērtā atziņa, ka viņš ir daļa no kaut kā lielāka, no mūžam topošās un veidojošās pasaules. Ar visu smalko un dziļo cilvēka iekšējās pasaules atklāsmi dažādu pārdzīvojumu prizmā viņš nav reālistiskā garā zīmēts lirisks portrets, bet romantisks simbols, vispārinājums spēkam, kas veidojas. Sevī viņš nes Topošā trauksmi un nemieru. Tur cēlonis viņa neskaidrajām, dzejas tēlos poētiski slēptajām ilgām, tur cēlonis viņa «priekšjūtām».
Tēlodama spēcīgu personību, kas neliecas dzīves jūgā, neļaujas nomākties un aprakties, dzejniece dod apliecinājumu cilvēka spēkam. Tēlodama atsevišķa indivīda attīstības nepieciešamību, Aspazija apliecina sabiedrības, dabas, dzīves nemitīgos pārveidošanās likumus.
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem krājumiem Aspazija liriskā varoņa iekšējās pasaules atklāsmē gājusi lielu soli uz priekšu. Ne «Sarkanās puķēs», ne «Dvēseles krēslā» nerodam tik spēcīgu māksliniecisku vienotību un tik dialektisku cilvēka personības tēlojumu. Uz abiem krājumiem var attiecināt V. Knoriņa vārdus, ar kuriem tas raksturo «Saulainā stūrīša» lirisko varoni 1913. gada rakstā «Vienas dvēseles dziesma».
«Šī «Saulainā stūrīša» meitenes dvēsele ir tik dziļa un vizuļojošu dārgakmeņu pilna, tik strauja un impulsīva, ka jau pati par sevi ir liela sabiedrības vērtība.»
Strādājot pie abiem krājumiem, Aspazija ar vislielāko uzmanību domājusi par to formu. Priekšvārdā «Saulainam stūrītim» dzejniece pati iepriekšējos darbus atzīst par spontāni radītiem, par laikmeta saviļņoto jūtu tiešiem izpaudumiem, kamēr ««Saul. stūrīts» ir mēģinājums jaunā stilā rakstīt».
«Liriskajā biogrāfijā» pārsteidz gleznu bagātība. Ja «Sarkanās puķēs» un daļēji arī «Dvēseles krēslā» liriskais varonis it kā atrodas savu jūtu pasaules vidū un ap viņu traucas dažiem spilgtiem krāsu vilcieniem iezīmēti nereāli tēli, tad tagad ik dzejolī reljefi un daudzkrāsaini izdalās emocionālās gleznas, fons, kas jūtīgi atbalso autores nodomus. Ar dziļu sajūsmu un izbrīnu skaistā priekšā Aspazija pati raugās dabā, un daba viņai atklāj savu daudzveidību, harmoniju, poēziju.
Brlnumdaiļā mēnessnakts, Tu ar savu burvīgumu Tālā baltā spožumā Apņem visu debessjumu,
Brīnumdzidrā mēnessnakts,
raksta Aspazija dzejolī «Mēnessnakts». Spožs miglas audums stiepjas pāri visai dzīvei. Visai ainai cauri slīd vizuļojošu, smalku mēnesstaru straume. Lielā spožumā runā mūžība un daiļums.
Pasaule «Saulainā stūrītī» un «Ziedu klēpī» daudzveidīgi niansēta, pilna dzīvu būtņu elpas un dabas spēku personifikāciju. Tieši dabas tēlojumā visskaidrāk redzams, cik daudz Aspazija mācījusies no folkloras, tās bagātās leksikas un tēlu sistēmas. Tur «gailīts ar tik īsām kājām pa dziļu, dziļu sniegu brien», tur Veļu māte «segu uzmet mēnestiņam, neļauj zvaigznes skaitīt viņam», tur «vēlu pēc saules Daugava plūst melna un pilna veļu». Vairākiem dzejoļiem — «Meitiņa nomira», «Caur magoņu lapām», «Abi labi», «Udenīte» cauri vijas kādas tautas dziesmas vai teikas variācija. Sīs jaunā mākslinieciskā pārkausējumā pasniegtās, katram kopš bērnības pazīstamās folkloras tēlu un jēdzienu grupas piešķir «Liriskajai biogrāfijai» īpašu sirsnīgumu un vienkāršību.