Tuvumu tautas dziesmai izceļ arī deminutīvi, kas sevišķi daudz lietoti «Saulainā stūrītī». Bērnības atmiņās tie ienes daudz rotaļīguma un mīļuma.
Deminutīvi palīdz izcelt arī kontrastu starp harmonisko pagātni un skarbo tagadni, kontrastu starp bērna pasauli un pieaugušā dzīvi. «Bij mierā dvēsele, kaut negaiss brieda» — atcerēdamās jaunību un zinādama tās skaudro turpinājumu, autore raksta dzejolī «Tas laiciņš». Skaudrais turpinājums nosaka abu rindu lakonismu, izteiksmes asumu un kaut ko draudošu pieteicošo metaforu. Nākošās divas rindas ir salīdzinājums panta iesākumam «Bij mierā dvēsele», un dzejā ienāk poētiska, smalka dabas glezna:
Kā iesnaudusies bitīte Uz ceriņzieda.
Šī aina ar deminutīvu — zieds un uz tā snaudošā bitīte — pretī briestošajam negaisa padebesim rada dziļu kontrastu sajūtu un reizē emocionālu pārdzīvojumu.
«Liriskajā biogrāfijā» daudz alegoriju un personifikāciju. Prieciņš, kas retu reizi ielūkojas pieaugušo cilvēku dzīvē, ir mazs, mīlīgs puisītis, kas līdzīgi brīnumam izaudzis pie mātes Vaidas un tēva Posta. Brīdi viņš pasēd durvju priekšā, tad «ņem atkal savu zelta cepurīti».
Gadalaiki — pavasaris, ziema, rudens — arī vēršas cilvēku tēlos. Rudens «apses pazarē pakāris sarkano mētelīti». Lietus dienā «raud debestiņa», pavasarī «Iz zemes galvu pabāzis Ar šaubām vēl skatās krokuss», bet, vasarai aizejot, ceļa malā stāv vientuļš dadzītis, kam «pats dieviņš apvilcis adatu kažociņu». Nešķiramas no personifikācijām ir daudzās metaforas, salīdzinājumi un paralēles, kas palīdz mest tiltu starp dabu un lirisko varoni, viņa pārdzīvojumiem, domām un jūtām.
Caur dzīvi es skrēju, kā straume skrien Pār upes akmentiņiem, Es bridu, kā saule caur rasu brien Ar dimanta zābaciņiem, —
(«Dieva pabērnīts»)
saka «nebēdne meitene», atcerēdamās jauno dienu vieglumu un prieku. Metafora, salīdzinājums un personifikācija tikpat cieši savijušies dzejolī «Viešņa», kur autore stāsta par «darbiņiem un nedarbiņiem», un neatņemamo laimes izjūtu, kas vienmēr pavada viņas lirisko varoni:
Kā savu māju gliemezīts Nes līdz uz muguriņas, Tā arī nesu visur līdz Es savas debestiņas.
Ne tikai dabas tēls vien palīdz skaidrot liriskā varoņa pārdzīvojumus. Reizēm cilvēka izjūtas salīdzinājumā ar dabas pasauli dara tēlaināku, dinamiskāku pašu dabas ainu:
Iz dziļumiem laužas upīte Kā sajūsmas dzīta dvēsele.
(«Brīnumdaris»)
Neatņemama Aspazijas dzejas sastāvdaļa ir epitets. Reizēm epitets iet cauri visam dzejolim gan atkārtodamies, gan variēdamies. Dzejolī «Mēnesnakts» ik pantu noslēdz uzruna naktij, un tā ir gan brīnumdzidrā, gan brīnummaigā, gan brīnumvieglā, gan brīnumlielā mēnessnakts, līdz pēdējā pantā, visu tēlojumu it kā vēlreiz kopā pārskatot, Aspazija dod pēdējo epitetu:
Sāpes skaistas kļuvušas, Novelts smagums, zudis baiļums, Vaļā veras mūžība, Kuru atstaro tavs daiļums,
Brīnumcēlā mēnessnakts …
Atkārtojums ir pati raksturīgākā figūra «liriskās biogrāfijas» dzejoļos. Tas sastopams gan anaforas, gan epiforas, gan savij uma veidā.
Atkārtojums bieži noteic intonācijas ritumu, tās dinamismu vai palēninājumu. Dzejolī «Ilgule» tas pasvītro trauksmi sapņotājas meitenes sirdī, viņas līdzdalību «mērķi nesasniegušo» «mūža ceļa gājēju», «vienmēr klusucietēju» liktenī:
Tā nāk no tiem! Tā nāk no tiem! Tiem dzīves garām gājējiem; No tiem,
Kas acumirkli vien tik tver, Kā bezdelīga ogu ķer, Kā ogu ķer, Tik aši garām skrejot.
Dzejolī «Miglas meitiņas» atkārtojumi turpretī noder tēlojamās ainas viegluma, rotaļīguma radīšanai, it kā dejas soļu uzsvara radīšanai:
Dejo miglas meitiņas,
Dejo mēness dārziņā,
Ak, cik viegli viegliņasl
Dejo visā klajumā
Dzidri smalkas, v i e g 1 i ņ a sl
Atkārtojums Aspazijas dzejā aktīvi piedalās arī dzejoļu arhitektoniskajā veidošanā. Tā dzejolis «Ak, jaunam būt!» īstenībā ir kvarta ar visparastāko atskaņu kārtību. Bet dzejniece iesāk šo kvartu ar atsevišķi nodalītu divrindi:
Ak, jaunam būt!
Nekas nav grūt!
193
Kvarta seko kā šīs divrindes paskaidrojums. Nākošās trīs kvartas atkal ievada rinda: «Ak, jaunam būti» Ikkatrā no tām māksliniece dod iesāktās domas risinājumu jaunā pagriezienā: jaunībā viegli zaudēt un viegli gūt, jaunībā sirds
13 U52
pilna pašas salduma un spēka, jaunībā pat sāpes atnes labumu. Un, kad šīs tēmas izrisinātas, no jauna atkārtojas divrindes variants:
Ak, jaunam būti
Pat mirt nav grūt!
Pēdējā kvarta skaidro arī šo divrindi. Dzejoli noslēdz kopsavilkums, kur jaunā pacēlumā un uzsvērumā skan beidzamais atkārtojums:
Ak, mirt nav grūt!
Tik jaunam, jaunam būti
Cieši ar atkārtojumu saistās jēdzienu blīvējumi un gradācijas, ko pa lielākajai daļai veido vardu sinonīmi vai radniecīgi jēdzieni. Ziemas puteņu, pavasara palu, ziedoņa negaisu tēlojumos tie ienes īstu vētru straujumu, krāsu daudzveidību un nianšu bagātību:
Dārdoņus, spārdoņus, Zil-zalus zibeņus Krustiem un šķērsu met tik kā meti. Virpuļu virpuļos, Bezelpas kūleņos Aizrauji katru, kas gadās tev pretī.
Daudzie atkārtojumi un blīvējumi lielā mērā nosaka asonanšu un aliterāciju bagātību Aspazijas dzejā. Dziļi izjuzdama dzejas muzikalitāti, Aspazija «liriskajā biogrāfijā» veido lieliskas skaņu gleznas. Dzejolī «Zelta sapnītl» tās visu tēlojumu padara rotaļīgi vieglu, plūstošas, iežūžojošas mūzikas caurstrāvotu, kurā jūt paminu miju, pavedienu krustošanos, atspoles skrējienu.