Zelta stellēs sapnīts auž, Smalkāk auž par zirneklīti Plānu, plānu plīvurīti —
tā sākas dzejolis. Aliterācijas un asonanses nomainās arvien jaunos variantos, gan patskaņu, gan līdzskaņu atkārtojumi pasvītro ainas gaišumu un liegumu:
Viss vēl zilā miglā tīts, Viegli viļņo plīvurīts.
Tad dzejoļa domā ieskanas tumšāki motīvi — nojauta par sapņa beigām, par dzīves skarbo modinājumu, un arī skaņu izkārtojumā ienāk skaudrāki toņi: «Ak, cik agri acis raud!» Draud tumsa, un dzejolis noslēdzas ar lūgumu pēc sapcu austas saules dienas. Aliterāciju un asortanšu mija līdz galam konsekventi pavada katru izteiksmes niansi:
Ņem vēl vienu pavedienu, Vienu zelta saules dienu, Vienu pašu, tikai vienu! Ak, cik tumša tumsa draud — Zelta sapnīt, aud vēl, audi
13"
195
i Liriskās biogrāfijas» dzejoļos nav tās panta formu bagātības, kāda sastopama Raiņa Šveices laika dzejā. Aspazijas dzejas uzbūvi parasti veido dažādi variētas jamba, trohaja, daktila rindas divu, trīs, četru, piecu rindu pantos. Taču te jūtama apbrīnojama prasme pakļaut dzejas saturam panta formu, svītrot un pielikt pēdu skaitu, mainīt ritmus, kāpināt un atslābināt tempus, radīt pauzes, lai tad ar īpašu spēku izteiktu galveno domu. Bieži vien daudzrindu vārsmas ir tikai distiha, tercas vai kvartas variējumi, kas paplašināti ar atkārtojumiem, īsiem jautājumiem, izsaukumiem. Aspazija pārrauj panta plūdumu, ja to prasa saturs, taču, ciešāk ieskatoties,
kļūst redzams, ka jaunradītā dzejoļa uzbūve pārvēršas likumā un savukārt kā stabilā čaulā ieslēdz izsakāmo domu.
Dzejolis «Ziedoņa nakts» sākas ar atsevišķi izdalītu, īpaši izceltu, mazliet noslēpumaini skanošu
«Šonakt».
Tālāk seko terca. Katra rindiņa it kā bērnišķīgā priekā citu pēc cita noskaita trīs brīnumus, kas tad īsti notiek dzīvības pilnajā ziedoņa naktī:
Briest augšup visas suliņas, Plīst pušu smalkās čauliņas, Iz zemes asniņi izšķeļas.
Aiz tercas kā papildinājums un plašāk izvērsta glezna nāk distihs:
Un visu apņem kā rociņa Jaun-mēneša slaidā maliņa.
Nākošo pantu atkal ievada īpaši uzsvērtais «šonakt», atkal terca no jauna dod trīs mazas glezniņas:
Plaukst pirmās dzeltenās lapiņas, Top brūnas pumpuru miziņas, Un nākotnes ziedi aizmetas.
Bet pēdējais distihs pāriet no dabas tēlojuma uz liriskā varoņa iekšējās pasaules atklāsmi un visas iepriekšējās ainas pakārto cilvēka pārdzīvojumam:
Un visu sevī jūtoša
Pukst kāda jauna sirsniņa — -
«Liriskā biogrāfija» glabā veselu bagātību māksliniecisko meklējumu un atklājumu. Ne velti kritiķi pēc «Saulainā stūrīša» un «Ziedu klēpja» parādīšanās augstu vērtē krājumu māksliniecisko meistarību, dzejnieces talanta daudzpusību un plastiskumu.
«Tās ir gleznas, kur ietverts tik daudz dzīva un ierosinoša skaistuma, kur tik dziļa un intensīva estētiskā doma, ka atver mums nepārredzami tālu, teiksmaini saistošu perspektīvi,» 1910. gadā apcerējumā «Aspazijas lirika» atzīmē Andrejs Upīts. «Stila sajūta Aspazijai apbrīnojami izkopta. Viņas stils ir izveidots visbeidzamajos sīkumos, vissmalkākās niansēs noskaņots. Tādēļ ikkatrs dzejolis, par sevi ņemot, ir nobeigts, noslēgts, vesels un pilnīgs mākslas darbs, kas dziļi iespiežas atmiņā, tur paliek savrupā vietā un nebūt nesaplūst kopā ar citiem, kam tas pats idejiskais ierosinājums un tā pati vai tuvu radniecīga sajūsma. Starp latviešu dzejniekiem nav otra, kas tā kā Aspazija spētu tik dziļi iedomāties un iejusties ikkatras lietas un parādības noslēpumainā būtībā un tik neskaitāmā dažādībā niansēti attēlot sajūsmu liegākās, tikko nojaušamās vibrācijas.»
«Liriskā biogrāfija» daudzējādā ziņā sāk ceļu, pa kuru virzās Aspazijas lirikas attīstība visus nākošos gadu desmitus. Tā ir dzeja, kur liriskā varoņa pārdzīvojums vienmēr cieši saistās ar dabas tēlojumu, skatot cilvēku kā mūžam veidojošās pasaules mainīgo, aizejošo un no jauna topošo daļu, cilvēces daļu. Nākošie krājumi variē, izvērš, papildina «Saulainā stūrītī» un jo sevišķi «Ziedu klēpī» iesāktos motīvus, filozofiskās atziņas, izteiksmes līdzekļu pielietojumus.
Sava veida turpinājums «liriskajai biogrāfijai» ir ari dzejoļu krājums «Izplesti spārni». Kaut gan grāmata izdota 1920. gadā, tā rakstīta gandrīz visu emigrācijas laiku un plašāk nekā citi darbi atspoguļo trimdas atmosfēru un pārdzīvojumus. Taču starp krājumiem ir liela atšķirība. «Saulainā stūrītī» un «Ziedu klēpī» skan jauna, dzīves neliekta cilvēka balss. «Izplestos spārnos» runā trimdinieks, kas nostaigājis lielāko daļu no mūža ceļa, daudz pārdzīvojis un cietis, iepazinis gan cīņas prieku, gan zaudējumu smagumu. Te vairs netiek minēta mīkla — ko sola dzīve, bet dota atbilde jautājumiem, kuri risināti un atrisinājušies garā, smagā mūža gaitā. Tāpēc pamatmotīvos «Izplesti spārni» sasaucas ar «Sarkanām puķēm». Abu krājumu gala akordus veido atziņas par dzīves jēgas būtību, tikai dzejnieces pirmajā grāmatā tās izsaka entuziasma pilna jaunība, bet «Izplestos spārnos» — briedumu sasniedzis lirikas meistars. Autores attiecību pret «Izplesto spārnu» dzeju lielā mērā raksturo Aspazijas vēstule Birutai Skujeniecei 1907. gada 1. maijā:
«Es arī nebūt neesmu devīga ar savām jūtām, kaut gan manos darbos daudz tādu jūtu ir attēlotas un atrod arī piekrišanu. Tas viss pamatojas uz zināmiem simetrijas likumiem, un te arī atrodas tā lielā plaisa starp mākslu un dzīvi, kuru Tu vēl nevari saprast un uzskati par cietsirdību no ļaužu puses. Proti skaisti raudāt, proti ar grāciju sērot, un visi Tev līdzi raudās, bet raudi tikai patiesas, rūgtas, nesmukas asaras, paies Tev visi vienaldzīgi garām. Māksla ir tā skaistā, raibā un cietā glazūra, kas necaurredzama pārvilkusēs pāri pār sadrupušo, izdegušo mālu — pār cilvēku, kas pārcietis.»