«Izplesti spārni» ir pirmais Aspazijas dzejoļu krājums, no kura saglabājušies gandrīz visi uzmetumi un melnraksti, tāpēc tas sniedz inteiesantu ieskatu arī daiļrades laboratorijā, dzejoļu uzrakstīšanas procesa īpatnībās. Arī šeit vērojamas Aspazijas un Raiņa darba un raksturu atšķirības: ja dzejnieks pie dažām vārsmām strādā gadiem, arvien ko pievienodams, noslīpēdams, papildinādams, tad Aspazija savukārt raksta ļoti spontāni. Dzejoļi allaž radušies loti strauji, būtisku labojumu tajos maz, visai maz arī stila slīpējumu. Vārsmas izstrādāšana it kā noris pirms tās uzrakstīšanas. To liecina arī «Izplestu spārnu» manuskriptā atrastās piezīmju lapiņas — atskaņu meklējumi, jaunu vārdu darinājumi, no kuriem dala arī tiek izmantota topošajā dzejā, piemēram: dzirksteļot, pārsaldot, sarkanlāsots, galotņot, pavasarot utt.
Krājums sākas ar dzeju, kas veltīta lielajiem sabiedriskajiem notikumiem 20. gadsimta sākumā. Pirmā nodala «Toreiz» ir piemiņas velte revolūcijas vētrainajām dienām. Par tām runājot, Aspazijas vārsmās atkal skan Jaunās strāvas laika dedzīgums un patoss. Revolūcija — lielo pārmaiņu, plūdu un negaisu laiks, kad no mājas uz māju, no sirds uz sirdi lido sarkanas sprikstis, kad ļaudis traucas visu pasauli apkampt «lielajā mīlā».
Tāpat kā Rainis «Vētras sējā», Aspazija revolūcijas notikumus konkrēti tēlo ļoti maz. Bet dzejoļos liesmojošais uguns sarkanums asociējas ar revolūcijas sarkano karogu krāsu, ogles pulsējošā kvēle — ar jauno siržu degsmi, lidojošās dzirksteles, kas virpuļo visur, kur parādās notikumu satrauktie ļaudis, — ar lielo pārvērtību laika aizrautību. Dzejas tēli kopā rada emocionālu, aizraujošu 1905. gada notikumu atspoguļojumu plašā vispārinājumā. Viens no specīgakajiem nodaļas dzejoļiem, kur autore alegoriski izmantojusi ne vairs dabas ainas, bet sava laika izteiksmīgu tehnikas tēlojumu — «Dzelzceļa vilciens naktī»:
Klausies, liec pie zemes ausi! Vai tu troksni nenojausi: Šņācam, elšam, smagi stenam, Tuvāk nākam dobju duņu, It kā pulkus pekles suņu Savu medījumu dzenam?
Cauri vārsmām arvien kāpinātā skanējumā jūt tuvojošos vilciena dārdus. Gaiss tinas karstos tvaikos. Dzelzis griež dzelzīm zobus. Karstā, izplūstošā lavā gāžas dzirksteļainas virpas. Tumsa nodreb bailēs, un starmeši pāršķeļ aklo melnumu. Pieaugošais riteņu dzelžainais ritms sasaucas ar liriskā varoņa sirds pukstiem. Griezīgs lokomotīves svilpiens modina gulētājus un aicina sev līdzi:
Tā tu arī, tā tu arī Savas važas saraut vari, Tā ir tev reiz diena ausīs!
Mērķtiecīga, neapturama kā milzīgas mašīnas skrējiens revolūcija noārda veco pasauli, izskauž «mošķus, rāpjus, glūņas». Kā ziedoņa ūdeņi tā veldzina izkaltušo āri. Kaut arī revolūcijas laiks ir īss un pavasara pali pārskrien ātri, tie ir sākums jaunai un citādai dzīvei.
Pēc tā, cik katrs devis cīņai, cik katrs bijis drosmīgs un liels «vētras laikmetā», tad arī tiek vērtēts cilvēks. Dzejnieces sirds ir dedzīgās, drosmīgās un garīgi bagātās personības pusē. Ne ar tiem, kas katram šķērslim lien apkārt kā
migla gar kalnu. Ne ar tiem, kas vienmēr kāvušies ar bailēm, kas bēguši pat no puķu sarkaniem ziediem. Bet ar tiem, kas sevī glabā neaizsalstošu dzelmi, kad ledainā aukstumā sals iekaļ visu dzīvi, ar tiem, kas saceļas protestā pret jūgu, pret varmācību. 1905. gada revolūcijas cīnītāji nes jaunas personības dīgļus. Viņu entuazisms ir avots, «no kura mēs vienmēr varam jaunu spēku smelties», raksta Aspazija atmiņu grāmatā «Kastaņolā». Un šis spēks caurstrāvo ikvienu Aspazijas daiļdarbu, kad viņa atceras cīņu dienas.
Nodaļā «Baltā tauta» atbalsojas reakcijas laika smagums, sāpes par dzimtenes ciešanām un soda ekspedīciju upuriem. īss ir bijis skaistais «saules un ziedu, un laimības» brīdis. Sals, tumsa, ziema iznīcinājusi zaļā pavasara vēstnešus. Zilais debesu logs atkal aizdarīts mākoņu segām, pār kailajiem laukiem no jauna trako viesuļu tracis, pār dzīvi nogulst vecais slogs.
Dreb sirsniņa Man skumju skauta, Kā balta bārkstiņa, Kas nostu rauta No tava auta,
Tauta, mana baltā tauta! —
dziļās sāpēs rakstītas dzejoļa «Baltā tauta» rindas. Tur, kur agrāk vienojās šķiedra ar šķiedru kā biedrs ar biedru viena mērķa, viena darba apziņā un entuziasmā, tur tagad viss izpostīts, samīdīts, «pilns brūnu asiņu, traips pie traipa».
1905. gada revolūcijas laiks un smagie reakcijas gadi atbalsojas visā tā laika progresīvajā dzejā. Neaizmirstamu pieminekli kritušajiem cīnītājiem krājumos «Vētras sēja», «Klusā grāmata», «Tie, kas neaizmirst» uzcēlis Rainis. Raiņa varoņtēlos spēks apvienojas ar maigumu, naids ar mīlu. Ar darba tautu kopā viņš sacēlies cīņai pret veco dzīvi, skaidri redz priekšā izcīnāmo ideālu, savu «darbu un gaitu». Poētisks un aizkustinoši lirisks ir Plūdoņa jaunais cīnītājs poēmā «Uz saulaino tāli». Ja arī viņā nav tā skaudruma kā Raiņa liriskajā varonī, viņš valdzina ar savu gaišumu, trauksmi pretī jauniem apvāršņiem, ar tēla īpašo skaistumu. Tas ir jauns gulbis, no kura spārniem birst
Kā ziedi, kā zvaigznes zemes miglājā, Tu raugies, un šķiet, ka tas skautu Ari tevi un celtu, un rautu Viņam līdzi tur dzidrajā plašumā.
(«Uz saulaino tāli»)
Gan ne tik plaši izvērsts kā Raiņa un Plūdoņa darbos, arī Aspazijas lirikā iezīmēts apgarots 1905. gada varoņtēls. Tā ir spēcīga individualitāte, iekšēji smalka un harmoniska personība. Kā zīmīgāko Aspazija savā varonī izceļ vienu īpašību — viņa tēlo cīnītāju, kas gājis savam laikam pa priekšu, pirmais vēstījis lielās pārmaiņas, pirmais sacēlies protestā pret veco pasauli. Ar savu entuziasmu viņš iededzinājis pirmo sajūsmas liesmu. Tieši šis moments nosaka gan lirisko varoņu personības īpašo skaistumu, gan ari nenovēršamo traģismu. Kā ziedošs koks viņš uzplaucis uz kaila pakalna — bez aizvēja, bez pajumta. Debesis draud ar vētru un krusu. Viņam būs jāiet bojā, bet baiļu nav. Nav izmisuma, jo — savu uzdevumu viņš ir veicis.