Viņš tomēr ir ziedoni vēstījis, Šis rožainais sajūsmas mākonis.
(«Rožainais mākonis»)
Tāpat kā Raiņa darbos, ari «Izplestos spārnos» pēcrevolūcijas periodā skan nesalaužamības apziņa, ticība idejas neuzveicamībai. Vienu pašu baltu zvaigzni, vienu pašu dzīvu vārdu, vienu pašu sirdi, kas tic nākotnei, — un šausmas, tumsa, zaudējumi kļūst pārciešami.
Kad zaudējumu virpulī dvēselē viss irst un sabrūk, kad tirpstošās rokas gurdi nolaižas klēpī, ir jāizšķir — vai patiešām ir rudens un visa gals? Vai nav palicis neviens vesels grauds, kas uzdīgs par zaļu zelmeni? Vai dvēsele, asarās mazgājusies, neuzplauks par jaunu? Un Aspazija izšķir. Nākotnes balsis skan arī reakcijas naktī, ticība dzīvei paliek ari nāves tuvumā. Grāmatā «Kastaņola», trimdas gadu noskaņas atcerēdamās, dzejniece raksta:
«Un tomēr mēs esam paaudze, kas nemirst, jo mēs nedzīvojam sev vien un nemirstam sev vien, mums jānes tālāk laika uzdevums un no drupām jālasa tās varbūtības, no kurām varētu dzīve tālāk zelt.»
Šīs varbūtības no drupām tiek lasītas arī «Izplesto spārnu» dzejā. Kad zaudēts pēdējais, arī tad jāspēj dzīvot un cīnīties: «Bez spārniem mums ir jālaižas.» Un tāpēc — lai atspīd balta zvaigzne pāri tumsas jūrai! Lai darbs un daiļums, un radošais gars veļ slogu no dzīves, paceļ dvēseli, iededz sajūsmas ugunil Dzīvība nav nomācama, pavasaris nav aizkavējams. «Darbojies!» skan novēlējums dzejolī «Radošais gars».
Pirmās divas «Izplesto spārnu» nodaļas tēlo liriskā varoņa attieksmi pret laikmetu, rāda viņu kā daļiņu lielajā sabiedriskajā kustībā, nākošās četras nodaļas tēlo viņa iekšējo, intīmo jūtu pasauli. Aspazija it kā izstaigā līdzi cilvēka dzīvei, turpinot «Saulainā stūrītī» un «Ziedu klēpī» sākto «Lirisko biogrāfiju». Dzejoļi apvienojas stāstā par kāda īsa, trauksmaina un traģiski noslēgta mūža ritumu.
Nav nejaušība, ka darbā, kas sācies ar dziļi sabiedriskām problēmām, tik liela vērība tālākā risinājumā veltīta cilvēka personiskajai dzīvei. Priekšvārdā «Ziedu klēpim» Aspazija jau uzsvērusi vienu no svarīgākajām 20. gadsimta sākuma dzejas problēmām:
«Ja metam skatienu tagadējā ārējā, sociālajā dzīvē un skatāmies vēl dziļāk jūtu pasaulē, ģimenē, etc., tad tur sastopam vai nu galīgu sastingumu /…/ vai atkal viscaur kaut kādu pārveidošanos, kādu smalku, .gandrīz nemanāmu lūzumu, kas reizē tomēr ir jauna tapšana. Bet mēs neesam vēl tā paaudze, kurai lemts skatīt izredzēto zemi. /…/ Mēs esam traģiska paaudze, iežņaugta starp divām kultūrām, no kurām, kā jau minēju, viena vēl nav sabrukuse un otra vēl nav uzcelta. Tādēļ sociālās sāpes ir reizē arī katra personiskās sāpes vai arī otrādi — sabiedriskums te sastopas ceļā ar individuālismu, un, kāds šai sastapšanai būs iznākums, to tikai rādīs nākotne.»
Pirmajās nodaļās runā varenais, vienmēr no jauna spēkus rodošais un dodošais «mēs». Krājuma centrālajā daļā par visu pārdzīvoto stāsta atsevišķais varonis, «es». Bez tā, ko viņš izjutis un pārdzīvojis, plūzdams līdzi lielajai laikmeta strāvai, ir viņa «mazā es» meklējumi, maldi, mīla, naids, zaudējumi, vientulība. Sabiedrības dzīve, arvien atjaunodamās cīņās un uzvarās, plūst tālāk. Indivīda dzīve atjaunoties un turpināties mūžīgi nevar. Kas paliek pāri?
Nodaļā «Atmoda» kā ūdens spogulī gleznojas aizgājusi jaunība. Saules apmirdzētās pavasara ainās runā topošās personības burvība, jaunības ilgas un nemiers. Tāpat kā «Ziedu klēpī», acis naktī neveras miegam. Kaut kur deg sarkans līdums. Jeb varbūt tur spīd tikai paša kvēlojošā dvēsele? Kaut kur tumsā smejas avots. Jeb varbūt tur runā pamodusies sirds? Aiz purva skan dzērvju klaigas. Jeb varbūt tur atbalsojas jaunā cilvēka ilgas?
Sirds pati izbīstas No savas kaismas, Kad jūtu uguns augsti izšaujas Iz dziļas dvēsles plaismas.
(«Iekšējs ugunsgrēks»)
Kas ir šis nemiers — tikai mīlas alkas un pāri plūstošu, vēl darbu neradušu spēku pārgalvība? Nē — jaunība vistiešāk un jūtīgāk atbalso lielās dzīves, sabiedriskās dzīves nemieru. Tas uguns, kas jaunajā sirdī izpleties par ugunsgrēku, «ir rada liesmai, Kura pacelsies pār vecās pasaul's ēku».
Nodaļa «Pana dzīres» tēlo vasaras krāšņumu, mūža pilnbriedu, kad spēks rūgst un puto kā jaunais vīns pagrabā, kad dzīve brāžas kā kalnu upe, uz jūru steigdamās, visus šķēršļus skaldīdama, krastus plašākus raudama.
Visdažādākajās krāsās zaigojot, uzliesmo mīlas jūtas. Kaismīgas, bez «Ziedu klēpja» meitenīgās nebēdnības un rotaļības. Debesu un zemes mīlestība. Pilna pašaizliedzības, uzupurēšanās, sievišķības. Pilna lepnuma, aizrautības, kaismes. Divu pretstatu sadursme. Divu pretstatu vienība.
Krīt upe no kalna augšienes,
Un bezdibens gaida: «Te esmu es!»
Augstums ar dzijumu: Es un tu, —
raksta Aspazija dzejolī «Es un Tu». Saspringtās, uz pretstatiem veidotās četrrindes lielā mērā atspoguļo pašas autores un Raiņa dzīves uztveres, jūtu pasaules un personības dažādības. Melnajam, draudošajam negaisa mākonim seko spoža varavīksne. Spēkam līdzi iet skaistums. Patiesībai — izbrīna. Mīlā personības viena otru papildina, viena pēc otras tiecas, atklāj viena otrai nezināmas pasaules. Taču līdz galam viena otrā iekļauties, nomest savu patību, pilnīgi saplūst tās nespēj. Tuksnesim velti slāpst pēc jūras. Jūra velti kāpj pret krastu:
Ilgas bez izredzes — Tu un es.
Mīlas lirika «Izplestos spārnos» bagāta noskaņām, smalki izstrādātām gleznām, kurām nav svešs zemes skurbums un apgarotas, cildenas poēzijas daiļums. Kvēlās jūtās elpo brīva, spēcīga personība, kura arī visintīmākā dzīves lokā saklausa atbalsojamies pasaules pulsu. Ne velti vēl 1924. gadā apcerējumā «Skanošais tukšums» Andrejs Upīts, pretstatot Aspazijas mīlas liriku buržuāziskās literatūras erotismam, raksta: