«Kāds pašpaļāvīgs spēks plūst no šīm straujajām rindām! Kādās liesmainās krāsās mirgo šīs vētraino tieksmju cauraustās gleznas!… Un, galvenais, erotiskais motīvs tur ir tikai viens starp daudziem citiem, individuālas un sociālas dzīves ierosītiem, sievietes sirds un smadzeņu atbalsotiem.»
Abās nākošās nodaļās — «Raud rudens» un «Naktī, dziļā naktī» arvien vairāk pieaug un izvēršas traģiskais vitalitātes apsīkuma un līdz galam izdzīvotā mūža motīvs. Soli pa solim
Aspazija izvada lirisko varoni cauri tumstošajam rudenim. Vispirms — zaļajā brieduma košumā pazib pirmā dzeltenā lapa. Tad kā trūkstošas stīgas noskan gājputnu atvaddziesmas. Tad nāk vēsās miglas un miglām līdzi — veļu pulks, atmiņas par zudušiem draugiem, zaudētiem biedriem. Ir izskanējis gavilējošais, enerģijas pilnais sauciens: «Sī stunda ir mana!» Skaudrāk un skaudrāk dzeļ apziņa, ka viss mainās, ka viss, «kas ir, kas būs, kas bij», — top par pagājību. Ir zudusi liriskā varoņa vasara, mīla, nenovaldāmais spēks. Mūžs nonācis līdz noslēgumam. Neredzama roka plūc pēdējās dienas kā lapas no dzīves koka. Pāri kailajiem laukiem krīt sniegs, visas pēdas dzēsdams, visas atmiņas iznīcinādams. Dzīve beidzas vecuma vientulībā kā mirstoša ziemas diena. Ar latviešu lirikā vēl nebijušu apskaidrotu mieru pretī mūžībai paceļas noguruša, savu laiku nodzīvojuša cilvēka lūgums:
Aud, harmonija, manu dzīves loku, Aud atkal kopā to ar mūžību, Ņem nogurušā spēlētāja roku, Lai izviļ stīgām beigu akordu, Aud mani, kopā aud ar mūžību!
(«Harmonija»)
Un tomēr Aspazija nebūtu Aspazija, ja viņa samierinātos ar mūžīgo harmoniju, sastingumu un mieru. Kaut kur šalc, pilna trauksmes un steidzības, baltā jūra. Zem sniega segas zeme auklē nākošā pavasara dīgstus. Noejošās saules gaismā uzzibsnī mirdzoša mēnessmaliņa — «Sapnis, brīnišķi maigs, Nākošais laiks!». Pāri pirmsnāves sāpēm, pāri nogurumam un rudens nakšu tumsai aust atziņa — nāve, ziema, tumsa nav visspēcīgas. Aizejot vienam cilvēkam, vienai
paaudzei, nāk jauna paaudze, jauns cilvēks. Dzīvība ieiet arvien jaunos un jaunos vārtos. Un tomēr kaut kas paliek no bijušā. Tas, kas bijis jaunā aizmetnis, sākuma devējs jaunai dzīvei. Izdzīvotais, izciestais paliek padarītā darbā. Izjustais, izdomātais — atziņā. Nākošās paaudzes, kas nāks ar jaunām ziedoņvētrām, saņems iepriekšējo paaudžu mantojumu. ManLojumā dzīvos iepriekšējās paaudzes.
Jo sāpīgāk un asāk nodaļā «Naktī, dziļā naktī» skan vienpatņa sāpes mūža noslēgumā, jo spēcīgāk un gaišāk krājuma pēdējā nodaļā izceļas ticība dzīvei un rītdienai. Un, ja Rainis «Galā un sākumā» apliecina:
Gara nemieram dots — izcelt, ka gala nav, Tavs, tu jūti, ir spēks — nebeidzot degošs plūst,
(«Būtnes bailes«)
tad Aspazija savukārt «Izplestos spārnos» raksta:
Tā nava nāve, bet dzīvība: Kādi spēki briest dzi)umā, — Kāda laime mīt tālumā — Ko nākotne auž, Viņa neizpauž.
(«Dzīvības sardze»)
209
Nodaļā «Jaunie argonauti» skan slavas dziesma gaidāmajām pārmaiņām — dabā, sabiedrībā, paaudžu maiņā. Sāpes, ciešanas, nāves tuvums, ko izjutis indivīds, atkāpjas lielo nākotnes nojautu priekšā, kurām īpašu spēku virknē dzejoļu piešķir 1917. gada notikumi Krievijā (dzejoļi «Negaiss», «Pēc pērkona», «Tas vārds»). Dzīvei mūžīgi atjaunojoties un pārvēršoties, «sabiedriskums» sastopas ar «individuālismu», tie
14 1152
ieplūst viens otrā, padziļina viens otru. Lielo pārvērtību priekšvakarā, kad «laiks ir tik smags, ka grib vai pušu lūzt», liriskais varonis atkal ir «tālreģis», nākotnes vēstītājs, maiņu apliecinātājs.
Kā zemei, ietītai no karstas jostas, Ap mani kvēlo lieli apvāršņi: Uz augstiem svētkiem manas ēkas postas, Un visi vārti vaļā atvērti: Es redzu nākam tautu pavasari, Un man ir rokā pirmie palmu zaril
(«Tālrete») •
«Izplestos spārnos» autores simpātijas pieder jaunajiem argonautiem — teiksmainās zelta aunādas meklētājiem, cilvēkiem, kas ik laikmetā ienes jaunu trauksmi, meklējumu prieku. Nekad tie neapstājas pie sasniegtā, neapmierinās ar iegūto. Tikai mūžīgā iešana uz priekšu, grūtību pārvarēšana, spēku pārbaude neļauj dzīvei sastingt un izsīkt. Tā piešķir jēgu arī indivīda mūžam pasaules plūdumā.
Dzīves rūgtums Visus sapņus kliež …
14*
211
«Dzīves smagums»
gada 9. aprīlī Aspazija un Rainis pārbrauc dzimtenes robežu pie Daugavpils. 10. aprīlī viņi ierodas Rīgā. Ir beidzies trimdas laiks. Sagaidīšana izvēršas par īstiem tautas svētkiem. Visi laikraksti ir pilni ar apsveikumiem un rakstiem par abiem dzejniekiem.
Tomēr Aspazija un Rainis brauc uz Latviju ar zināmām bažām. Tās jūtamas arī atgriešanās runās, kur pagātnes sāpes jaucas ar tikšanās prieku, dzīves pretrunu nojautas ar vēlēšanos strādāt mākslas un tautas labā. 12. aprīlī sagaidīšanas koncertā Nacionālajā operā Aspazija saka:
«Augsti god. publikai 14 gadi guļ starpā tam laikam, kad mēs uz jums esam runājuši mutes vārdiem. Šais garos šķirtības gados mēs nācām pie jums tikai pa mākslas sapņu tiltu, tikai pa šo sapņu tiltu mēs sastapāmies, jo mēs atradāmies vienā pusē, jūs — otrā pusē. Un, kaut mēs bijām šķirti, mēs kopīgi pārdzīvojām visus prie
kus un bēdas. Daudz mīļas sirdis pa šo laiku ir pukstēt stājušas. Lielas bēdas ir gājušas pār mūsu zemi un tautu, kuras arī mēs personīgi esam cietuši. Mēs sveši esam bijuši pat savam darbam. Rainis nav redzējis uz skatuves nevienu no savām lugām, un šodienas māksliniekus mēs dzirdam pirmo reizi. Tagad, dzimtenē atgriezušies, mēs dzirdam daudz gaviļu un smeļamies jaunus spēkus. Bet šais gavilēs arī klusas asaras mums pretim mirdz. Lielais un stiprais brālis vēl arvienu dara pāri mazajam brālim. Tas mūs abus sarūgtina.»