Dzejnieki, dzimtenē atgriezušies, cer, ka te viņus sagaidīs plašs darba lauks kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Aktīvam sabiedriskam un politiskam darbam sevišķi gatavojies Rainis. Arī Aspazija pirmajā dzimtenē pavadītajā gadu desmitā diezgan rosīgi piedalās sabiedriskajā darbā un cenšas aizstāvēt demokrātiskus lozungus un prasības. Kādu laiku viņa ir Satversmes sapulces deputāte. No Saeimas tribīnes Aspazija atbalsta prasību par zemes bezatlīdzības atņemšanu vācu muižniekiem, astoņu stundu darba dienas ieviešanu strādniekiem un mājkalpotājām, skolotāju stāvokļa uzlabošanu, skolas ņemšanu pilnīgā valsts pārziņā utt. Sevišķi daudz uzmanības viņa veltī kultūras jautājumiem. Aspazija grib redzēt Latviju kā demokrātisku, kulturālu republiku, kas līdzīgi senajai Grieķijai spētu teikt savu vārdu pasaules garīgās kultūras attīstībā.
Taču ļoti ātri nāk vilšanās. «Iebraucām ar lieliem priekiem un lielām cerībām, bet abi izbeidzās,» raksta Rainis māsai Dorai jau 1921. gadā.
Arī Aspazija asi izjūt valdošo politisko partiju divkosību, dažādu kliķu sadursmes cīņā par varu, atklātus reakcijas tīkojumus. Tas viss cieši savijas ar pārdzīvojumiem un sarūgtinājumiem dzejnieces personiskajā dzīvē. Aspazijas dienasgrāmata kļūst par šo izjūtu un pārdomu vistiešāko atspoguļojumu.
«Dzīvoju sabiedrībā, kamēr izdevība,» raksta dzejniece 1920. gada 5. septembrī, «diezin cik ilgi tas būs — dzimtenes sajūtas vēl nav, un karājas vienmēr virs galvas kā negaiss.»
1923. gada 13. maijā dienasgrāmatā ierakstīts: «Politikā ir noticis 1. maijs. Strādnieku gājiens ir atturēts no uzbrucējiem; gājiena dalībnieki ar gāzēm un šāvieniem apmētāti, ievainoti. Policija palīdzējusi pretiniekiem. Kabineta krīze. S. d. ministri atkāpjas, jaunā koalīcija iet uz reakciju, fašisti jau skaļi parādījās ar 1. maiju un, kā redzams, grib tāpat militāri organizēties kā Itālijā.
Gribam savu mājiņu, savu mazo saules un veselības kaktiņu, pārdot. Ja fašisti uznāk uz augšu, tad tie neļaus mums mierīgi dzīvot un strādāt, tie mūs izsitīs. Būs varbūt atkal jādodas kaut kur prom no dzimtenes, un tā gribētos mierā strādāt, man tik daudz darbu padomā, visa dvēsele kā saules puķe pilna ar sēklām.»
1925. gadā, kad Raini spiež aiziet no Nacionālā teātra direktora vietas, Aspazija raksta:
«Šodien nu sāku uzstādīt savu padomāto lugu «Torņa cēlājs». Vesela nedēļa pagāja bēdās un garīgā pagurumā. Pūku (t. i., Raini. — S. V.J ministrs negrib apstiprināt par teātra direktoru un licis priekšā tam atteikties. Ar to izbeigta arī mana gaita pie Nac. teātra, un es tagad varu rakstīt bez izredzes, bez prieka un arī bez algas, uz tukšu nākotni. Tagad atkal viena etapa no mūža noslēgta.
Man dzīvā atmiņā mostas tas izmisuma laiks, kad biju par mājskolotāju Ķiplokos un kad Velme man atsūtīja atpakaļ manu pirmo darbu «Saules meitu» kā nelietojamu. Es savās bēdās gulēju pa nokrēslu gultā un nejauši acis pacēlu un ieraudzīju vienu spožu, lielu zvaigzni, kas man mirdzēja tik mīļi, tik mīļi, kā gribēdama mani mierināt. Tad man piederēja vēl dzīve, es biju jauna, bet tagad es vairs tādu zvaigzni nevaru ieraudzīt.»
Nemiers ar buržuāziskās Latvijas ēnas pusēm izpaužas arī Aspazijas daiļradē, rakstos par literatūru, runās tin vēstulēs. Sevišķi asi dzejniece uztver buržuāziskās pasaules korupciju garu, iedzīvošanās un uzdzīvošanas kāri, greznības alkas. Ar lielu rūgtumu viņa dzimteni raksturo 1928. gada 5. jūlija vēstulē revolucionārei Lidijai Zariņai-Lācei, kas ilgus gadus dzīvo Amerikā:
«Un šejienes dzīve, ko lai saka, tā ir nejēdzīga. Grūti dot pareizo ainu, jo no laikrakstiem to nekad nevar zināt, katram tur tikai savs mērķis un politika, uz ko publiku bīda, tikai patiesība tā nav. Iekš kā tad pastāv mūsu modernība? Traka uzdzīve un greznība! Lielas dāmas pastellē tikai no Parīzes drēbes un greznumus, un tas iet simttūkstošos. Vīri, vai nu tie ir bankas direktori, vai dažādi lieli ierēdņi, zog un krāpj bez gala, viena panama aiz otras nāk kā ikdienišķa parādība. Nav gandrīz vairs nevienas iestādes, kur netiek zagts. Sazog un aizlaižas, un, ja arī ieliek cietumā, tad neilgi, bet nauda drošībā. /…/ Lieliem zagļiem mazi sodiņi, bet maziem lieli. /…/ Ir jau ļoti daudz pie mums arī privātu daudzkārtīgu miljonāru ar daudziem namiem, tiem nevajag zagt, bet tie visi ir bagāti tikuši pa tiem smagajiem reakcijas gadiem pēc 1905. līdz karam, kad revolucionāri tika izkauti un melnie tad dibināja bankas un būvēja namus. Bet mūsu Bābelei var pienākt drīzi gals, jo kara mākoņi Eiropā savelkas arvien tumšāki. /…/ Redzi, tāda ir vispārējā aina, un tāda tā ir Latvijā, mūsu mazajā zemītē, kas ir peļķe pret jūru, bet greznībā grib pārspēt lielās valstis. Bez tam bezdarbnieku pie mums ir vairāk tūkstošu strādnieku vien, un citi ar vietas nekur nevar dabūt. Starpība starp nabadzību un bagātību te ļoti liela.»
Vecā pasaule un reakcija vēl eksistē, par jaunu rītu vēl jācīnās. Vēl arvienu Latvijā ir «mazais brālis», apspiestais un nicinātais cilvēks, vēl arvienu Latvijā ir «bailīgās būdiņas», kuras ar rūgtumu un skumjām Aspazija attēlo dzejā:
Zemas, bailīgas Jūs pūlī satupušas, Salmu jumtiem galvas izspūrušas, Iekšā tumsas pilni visi kakti, Sīka svece deg ar kvēpu dakti. Sīka krāsnī pagalītes liesma, Arā sals un vēja raudu dziesma. Galds bez maizes, ķēķī nedeg gunlts, Bailīgs slapstās kaķīts, noliesējis sunīts. Jūsu sirdis gaidot piekusušas, Saules solījuma esat aizmirsušas.