(«Bailīgās būdiņa»)
Maija svētkiem, strādnieku solidaritātei veltītajos dzejoļos 20. gados skan skaidra apziņa, ka dzīve jāpārveido, ka darba tautai jācīnās par savām tiesībām. Kad 1925. gadā nacionālistiskie huligāni uz ielas nogalina revolucionāri noskaņoto darba jaunieti Aleksandru Masaku, Aspazija sacer dziļi saviļņojošu, politiski asu dzejoli «Uz brīvības ziedokļa»:
Nokāva! Nokāva! Jaunekli nokāva!
Nokaut ir gribēja brīvību pašu!
Bet brīvība nav nokaujama. Zvans pie kapa top par brīvības zvanu, izlietā asins rāda ceļu — pret varmācību, uz cilvēcību.
20. gados Aspazijai nākas pārciest daudzus galēji labējo buržuāzijas aprindu uzbrukumus presē un sabiedrībā. 1921. gadā, uzstājoties Liepājas sociāldemokrātu vēlēšanu sapulcē, nacionālisti Aspazijas runas laikā sarīko grautiņu. 1924. gadā nacionālistiskie huligāni dzejnieci apvaino tramvajā. Reakcionārajos laikrakstos parādās karikatūras un ķengu raksti par abiem dzejniekiem.
Bez uzbrukumiem no «labās puses» Rainis un Aspazija saņem arī daudz pārmetumu no revolucionārajiem strādniekiem un Latvijas KP izdevumiem. Sabiedriskā dzīve un politiskā situācija ir ārkārtīgi sarežģīta. Dzejnieki ir sociāldemokrātiskās partijas biedri. Taču tā vairs nav tā sociāldemokrātija, pie kuras šūpuļa stāvējis Rainis gadsimtu mijā un kurā viņš aktīvi darbojies Šveices trimdas laikā. 1918. gadā ir notikusi galīgā boļševiku un meņševiku nodalīšanās atsevišķās partijās. Kā norādīts «Latvijas Komunistiskās partijas vēstures apcerējumos», tad «LSDSP gan saucās par strādnieku partiju, bet būtībā tā realizēja sīkburžuāzisku politiku. Tās sociālā bāze bija pilsētu un lauku sīkburžuāzija — jaunsaimnieki, amatnieki, valsts un pašvaldību iestāžu kalpotāji, kā arī labāk atalgotie strādnieki. /…/ LSDS partijai, kas darbojās legāli un demagoģiski iztēloja sevi par strādnieku šķiras interešu aizstāvi, par Latvijas Sociāldemokrātijas slaveno revolucionāro tradīciju vienīgo turpinātāju un turklāt vēl maskējās ar populāro marksisma karogu, uz laiku izdevās pakļaut savai ietekmei diezgan daudz darbaļaužu un sašķelt strādnieku kustību Latvijā.» Arī Raini un Aspaziju partija cenšas izmantot sava prestiža celšanai. Taču, zūdot partijas prestižam, zūd arī dzejnieku prestižs darba tautā. Vēl vairāk situācijas pretrunīgumu paasina tas apstāklis, ka dzejnieki paši ir nemierā ar sociāldemokrātu partijas politiku, kliķēm un intrigām partijā. Taču atrast kādu radikālu atrisinājumu neizdodas.
Aspazija ne vienu reizi vien cenšas atrunāt Raini no darba partijā, no piedalīšanās valdībā. Jau 1920. gadā 2. jūlijā Aspazija raksta dienasgrāmatā:
«Gulēju pavisam nelabi… Lielais Pūks vēl mazāk gulējis. Atradu, ka viņam lielas, sāļas asaras lija iz acīm, viņš ieskata, ka lielu kļūdu darījis, praktiskā politikā ieiedams.
Ak tu, mīļais, vai tad es tev to neteicu ar visu dvēseli, bet tu jau gribēji pats piedzīvot, tu teici, ka es tevi novelkot lejā un visur kavējot, ka slikti būšot, ja tevi nelaidīšot, cik tad tev tās gribas esot un to pašu mazumiņu laupīšot.»
Aspazija, tāpat kā agrāk, pirmām kārtām grib redzēt Rainī mākslinieku. Tāpat kā vienmēr, viņa nepārtraukti mudina rakstīt, dod padomus tēmu izvēlē, cenšas radīt apstākļus, lai pēc iespējas mazāk traucētu daudzie apmeklētāji, cenšas ieceru aplenkto dzejnieku mērķtiecīgi virzīt uz konkrētiem darbiem. Sajā ziņā raksturīgas mākslinieku dzīves ainas dod ieraksti Raiņa dienasgrāmatā:
«24.6.23. Skatāmies Kastaņolas kartiņas. Sentimentalitāte: bij pilna dzīve, kam bij jālien tanī turku galerā? Vakariņās Iniņa saka: nežēloties par pagātni, bet gaiši redzēt nākotni: cerēsim, ka dzīvosim līdz 70 gadiem. Atliek pāri vēl 12 gadi. Jāraksta ikgad 3 grāmatas: luga, dzejme, atmiņas vai publicistika, kopā 36 grāmatas.
Iniņa māca: jāizdala labākās, kas visādā ziņā jāraksta. Nenodoties sīkiem darbiem, naudas dēl vai slavas dēļ: lai saka labu vai ļaunu, bet darīt savu darbu. Es par daudz svaidīgs, lēcieniem strādāju, saraustīts, dzīve nekārtīga, neveselīga, uztraucos par daudz, — vajga kārtīgi strādāt 3 stundas dienā, lasīt priekš darbiem, atpūsties, veselību kopt.»
Aspazija līdz pat Raiņa pēdējam dzīves brīdim ir viņa tuvākais padomdevējs literārajos jautājumos. Un tomēr — lai cik traģiski tas arī nebūtu — padziļinās atsvešināšanās dzejnieku starpā, kas sākusies jau Šveicē. Lielā mērā to nosaka buržuāziskās Latvijas saspīlētā atmosfēra, kura seko Aspazijai un Rainim arī mājas dzīvē, rada arī tur nemitīgu satraukumu, pārpratumus un noguruma izjūtu. «Katra diena ir mocīšana,» raksta Aspazija dienasgrāmatā 1925. gada 17. martā. Māju atmosfēru dzimtenē neizdodas radīt. «Nekad mēs neesam bijuši tik ilgi šķirti kā šos divus gadus, nekad nebija ienācis tik daudz svešu iespaidu starpā kā šoreiz,» dzejniece ar skumjām atzīst vēstulē dzejniekam 1926. gada 23. martā, kad Rainis devies ārzemju ceļojumā.
Un beidzot Raiņa dzīvē ienāk cita sieviete. Viņai veltīts krājums «Mēnessmeitiņa». Dzejniecei, kura gandrīz trīsdesmit gadus savu mūžu un radošo darbu, ne ar vārdu nenožēlodama, pakļāvusi dzīvesbiedra talanta interesēm, tas ir smags trieciens.
«Ja mani mati vēl būtu no zelta kā toreiz, sen, sen atpakaļ, kad Tu no viņiem rītos un vakaros saņēmi Haariņseegiņ [matu svētību], tad es spētu no tiem pārstiept tiltu pāri, bet nu viņi sāk nosirmot un tad tiem vairs nav spēka nest — es arī kaunos par tiem runāt,» ar sāpēm dzejniece atzīst jau pieminētajā vēstulē Rainim. Aspazijas daiļradē arvien vairāk un vairāk sāk skanēt traģiski rudens, vakara, nāves motīvi. Rodas pats drūmākais dzejoļu krājums «Asteru laikā».
Tomēr vissmagākais liktens trieciens ir Raiņa nāve. Dzejniece daudz slimo, viņu nomāc garīga depresija. Ieraksti dienasgrāmatā atjaunojas tikai 1931. gadā. Tagad tos ievada Raiņa dzejolis, kurš ilgus gadus abiem māksliniekiem bijis kopīgs vadmotīvs: