Lai ir grūt, vajag spēt Stipram būt — uzvarēt.
Ir aizmirstas pēdējo gadu sāpes, nesaskaņas, tagad dzejniece kā dārgāko glabā atmiņas par dzīvesbiedru, dzīvo šajās atmiņās, pārtiek no tām. Vientuļa Aspazija klīst pa ielām, kur pastaigājusies kopā ar Raini, atceras Šveicē, Slobodskā, Rīgas Jūrmalā kopā pavadīto laiku.
«Vienu dienu izbraucu uz Jūrmalu apskatīt mazo namiņu 14. līnijā Nr. 2 Mellužu prospektā, kur mūsu pirmā mīla un laimīgā vasara norisinājās. Iniņa dzeja:
Kur tāla debess mala, Mazs namiņš, apkārt mežs, Visapkārt kur ziema un sala, Silts dvašas vilnis dveš.
To viņš dzejoja Slobodskā. Namiņš ar zālēm apaudzis. Noplūcu tikai vienu nātrlti. Nogāju ari mežā pie otras mājas Aleksandra prosp. Nr. 16. Tas galīgi palaists. Uz grunts saceltas citas ēkas, viss izpostīts, neglīts, tornis aplauzts. Šinī vietā Pūks dzejoja «Uguni un nakti». Izgāju cauri mūsu mežam un Mellužos iekāpu vilcienā.
Tik sāpīgas, tik saldas atmiņas! Nav nevienas dienas, ne nakts, kad pie mīļā nebūtu!» (dienasgrāmatā 1931. gada 10. augustā).
Raiņa piemiņai veltīts dzejoļu krājums «Dvēseles ceļojums», virkne Aspazijas atmiņu. Viņa paredz atšifrēt daudzos nesalasāmos dzejnieka rokrakstus, pabeigt iesāktos darbus, izdot Raiņa kalendāru, Raiņa arhīvu, rakstīt monogrāfiju, veidot muzeju utt. Šo darbu, piedaloties literatūrzinātniekiem brāļiem Birkertiem, viņa arī sāk. Taču no daudzajām iecerēm maz kas realizējas. Kā pierādījusi dzīves prakse, Raiņa arhīva apstrādei, publicēšanai un līdz ar to arī kapitālas biogrāfijas rakstīšanai nepieciešams daudzu zinātnieku un daudzu gadu darbs. No Aspazijas kā no mākslinieces to nemaz nevar prasīt, un tas arī nav viņas spēkos. Viņas komentāri dzejnieka darbiem un biogrāfijai bieži vien ir kļūdaini, jo balstās tikai uz pašas atmiņām un iespaidiem. Pie tam Aspazijas spēki iet uz beigām. Laikrakstos bieži parādās ziņas par dzejnieces slimībām. Laikabiedri atceras viņu kā vientuļu, neveselu cilvēku, kurš noslēdzies dzīvo Baznīcas ielā, pēc tam Jūrmalas klusumā. Kā dziļu netaisnību Aspazija izjūt jezgu, kas saceļas Raiņa mantojuma lietā, kad nenokārtota testamenta dēļ dzejnieku vasarnīcas un daļa Raiņa darbu honorāru 1931. gadā tiek nodoti gandrīz nepazīstamai dzejnieka radiniecei Almai Birģelei-Paeglei.
Pietrūkstot Raiņa garīgajam atbalstam un vērtētājam skatam, Aspazija nespēj orientēties arī sarežģītajos buržuāziskās Latvijas sociālajos apstākļos. Tieši pēdējais gadu desmits sirmās dzejnieces dzīvē raksturīgs ar asām politisko uzskatu pretrunām, kuras gan var izskaidrot un saprast, bet kuras nevar noklusēt un attaisnot, jo tās savā laikā izsauc lielu sabiedrisko rezonansi. 30. gadu sākumā Aspazija virzās tuvāk galēji labējām aprindām. Šo procesu asi iezīmē Aspazijas un sociāldemokrātu konflikts. Vairākos rakstos, pati būdama partijas biedre, Aspazija asi nosoda meņševiku politiku. Viņa ir nemierā ar tiem partijas biedru un partijas dzīves trūkumiem, kurus 20. un 30. gados kritizē daudzi kreisie sabiedriskie darbinieki un mākslinieki. Aspazija redz, ka daudzi sociāldemokrāti izvērtušies par savtīgiem pašlabuma meklētājiem, ka daudziem Saeimas deputātiem — sociāldemokrātiem nerūp darbaļaužu grūtības un posts, viņi raizējas tikai par iekļūšanu Saeimā, par ienesīgām un drošām vietām. Taču tieši šīs kritikas dēļ, piesaistot tur klāt arī faktu, ka dzejniece publicējas buržuāziskos izdevumos «Jaunākās Ziņās» un «Atpūtā» (kur, starp citu, drukājas diezgan daudzi demokrātiski rakstnieki), 1932. gadā sociāldemokrāti Aspaziju no savas partijas izslēdz.
Laikrakstos saceļas vesela vētra. Labējie rakstnieki, sabiedriskie darbinieki un laikraksti visā pilnībā cenšas izmantot notiekošo, lai dzejnieci pārdabūtu savā pusē. Pat «Latvis», kur ne vienu reizi vien parādījušies ķengu raksti par Aspaziju un Raini, tagad tuvojas māksliniecei uzsvērtā godbijībā. Allaž tiek pasvītrots, ka dzejniece jāatdod «visai tautai». Pie viņas strīpām vien ierodas intervētāji no «Latvja», «Pēdējā Brīža», «Jaunākām Ziņām», kas par katru cenu cenšas izspiest kaut ko sensacionālu, kaut ko tādu, kas galīgi sakompromitētu mākslinieci kreiso aprindu acīs. Parādās intervijas ar milzīgiem virsrakstiem: «Kāpēc Aspazija nevēlas redzēt Raiņa bildi blakus Jansona-Brauna bildei?», «Vai Aspazija var iznīcināt visus sociāldemokrātus, ja tikai grib?», «Sociāldemokrāti Aspazijai piesūtījuši anonīmu ķengu vēstuli» utt. «Pēdējais Brīdis» savās intervijās atļaujas virsrakstus: «Aspazijai anonīmā vēstulē vaicā, vai viņa nav ierīkojusi prieka namu», «Ne tikai Aspazijai, bet arī viņas pirmā vīra māsasmeitai materiālās klizmas sola laimīgas beigas» utt.
Visa šī netīrā jezga, objektīvas informācijas trūkums un sakaru trūkums ar latviešu sabiedrības revolucionāro daļu arī izskaidro faktu, kāpēc Aspazija ļaujas nesties uz labējo krastu. Jau kopš 1905. gada revolūcijas dienām skaidri jūtams, ka viņa aizstāv V. I. Ļeņina pieminētā revolūcijas «pirmā kara», vispārdemokrātiskos, nevis sociālistiskos lozungus. Buržuāziskā Latvijā demokrātija piedzīvo dziļu krīzi. Vairāki lieli mākslinieki nonāk politiskā strupceļā. Nenovērtēdami un neuzticēdamies tautas revolucionārajiem spēkiem, viņi redz sociālo problēmu pozitīvu atrisinājumu 1934. gada 15. maija notikumos — vismaz pirmajā brīdī.
Kā norādīts «Latvijas Komunistiskās partijas vēstures apcerējumos» (1965), apvērsuma izdarītāji— K.Ulmaņa vadītie zemnieksavienībnieki slēpj savu fašistisko raksturu un sakarus ar hitleriešiem Vācijā, krāpj darbaļaudis ar «vienotas tautas» lozungu. Latviešu fašisti 1934. gadā «izmantoja ekonomiskās krīzes samazināšanos, lai izreklamētu sevi par glābējiem no krīzes grūtībām. Liekulīgi iztēlodami fašistisko diktatūru par visas tautas varu, kas stāv pāri šķirām, viņi izmantoja tautas masu nemieru ar visu četru saeimu reakcionāro darbību, kā arī ar buržuāzisko partiju līderu korupcijām un mahinācijām.»